Pētījuma autors: Pēteris Korsaks
Fotogrāfijas atklāšana nozīmības ziņā pielīdzināma divriteņa un rakstības izgudrošanai. Fotogrāfijas uzplaukums Latvijas teritorijā 20. gadsimta sākumā ir cieši saistīts ar vispārējo fotogrāfijas uzplaukumu Rietumeiropā un arī ar Latvijas izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli. Jau nākamajā gadā pēc fotogrāfijas atklāšanas 1839. gadā Parīzē Dominiko de Robiani Rīgā izstāda pirmās fotogrāfijas pasaulē – dagerotipus.
Fotogrāfijas ienākšana Latvijas teritorijā sasaucas ar jaunlatviešu kustību. Tas ir laiks, kad latviešu tauta sāk sevi apzināties kā nāciju un cīnās par nacionālas kultūras attīstību. “Jaunā amatniecības nozare fotogrāfija jau tūlīt pēc tās atklāšanas tehniskā ziņā strauji pilnveidojās un tika plaši izmantota visdažādākajās dzīves nozarēs: tiesu medicīnā, etnogrāfijā, arhitektūrā, zinātnē utt. Jaunais vizuālās izteiksmes līdzeklis izplatījās ar neiedomājamu ātrumu, nerespektējot valstu robežas.”[1] Latviešu fotogrāfijas pamatlicējs Mārtiņš Buclers 1907. gadā rakstīja: “Fotogrāfija izplatījās ar lielu ātrumu, atrada sev draugus visās ļaužu šķirās, jo līdz ar to radās nesalīdzināmi lētāks līdzeklis portreju izgatavošanai nekā gleznošana. Līdzšinējā bagāto šķiru priekšrocība kļuva par katram iespējamu lietu.”[2] Arī gleznotāji Latvijā fotogrāfijas iespējas atzina par labām esam. Latviešu reālistiskās ainavu glezniecības pamatlicējs Jūlijs Feders 19. gadsimta 70. gados ir piepelnījies, fotografēdams portretus savā fotostudijā Jelgavā. Ilgākā pētniecības laika periodā ir izdevies iegūt tam apstiprinājumu ar nedaudz viņa uzņemtiem portretiem. Ir zināms, ka Janis Rozentāls ir izmantojis moderno darbarīku – fotokameru. Viņš fiksējis kādu izteiksmīgu dabas stūrīti vai tipāžu, lai pēc tam to gleznotu. 1895. gadā Pēterburgā J. Rozentāls ir nofotografējis pazīstamo gleznotāju Johanu (Jāni) Valteru. No 1901. līdz 1904. gadam Liepājā pie Leibovica kā fotogrāfs un perfekts retušētājs strādājis gleznotājs Indriķis Zeberiņš. Ir zināms, ka arī dzejnieki Kārlis Krūza un Jānis Ziemeļnieks strādājuši par fotogrāfiem.
19. gadsimta otrajā pusē darbojās fotogrāfu biedrības Londonā, Vīnē, Parīzē, Pēterburgā un arī Rīgā: Rīgas Vācu fotogrāfiskā biedrība (Photographische Gesellschaft zu Riga) un Latviešu fotogrāfiskā biedrība. Rīga izveidojās par lielrūpniecisku pilsētu, ko noteica arī izdevīgās satiksmes maģistrāles un ūdensceļi starp rietumiem un austrumiem. 19. gadsimta Latvijas teritorijā par fotoamatniekiem strādāja galvenokārt vācieši, kas te dzīvoja pastāvīgi, un arī tādi, kas caur Rīgu devās tālāk uz Pēterburgu, Varšavu vai Maskavu, sezonas laikā viņi te atvēra fotodarbnīcas, jo pieprasījums auga.
[1]Korsaks, P. Fotogrāfija Latvijā // Jūgendstils. Laiks un telpa. – Rīga: Jumava,1999. ̶ 183.lpp.
[2]Buclers, M. Portreja // Stari. – 1907. – Nr. 5 – 393.lpp.
