Pētījuma autors: Jānis Krastiņš, Dr. habil. arch.
Jūgendstila laiks Rīgā sakrita ar pilsētas vēsturē nepieredzētu, sprādzienam līdzīgu attīstību. 1897. gadā Rīgā bija 282 230 iedzīvotāju, bet pirms Pirmā pasaules kara – vairāk nekā pusmiljons. Iedzīvotāji galvenokārt ieplūda pilsētā no laukiem. Mainījās arī iedzīvotāju nacionālais sastāvs. 1868. gadā 42,9% bija vācieši, 25,1% – krievi un tikai 23,6% – latvieši. 1913. gadā šie skaitļi bija attiecīgi 13,3%, 19,3% un 42,2%. Par nozīmīgu tautsaimniecības nozari kļuva rūpniecība. Rīgā saražoja 5,7% no Krievijas impērijas rūpniecības produkcijas, kaut gan Latvijā dzīvoja tikai 1,5% no visas impērijas iedzīvotājiem. Rīgas osta pēc preču apgrozījuma 1901. gadā izvirzījās pirmajā vietā Krievijas impērijā.
Vispārējo rūpniecības, tirdzniecības un kultūras uzplaukumu pavadīja pilsētas vēsturē nepieredzēts celtniecības „bums”. Uzcēla simtus jaunu ražošanas, dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Pašā 20. gadsimta sākumā būvniecības rosība, kas valdīja 19. gadsimta nogalē, nedaudz apsīka, taču tad tā atsākās ar vēl lielāku sparu. 1910. gadā uzcēla 121, 1911. – 158, 1912. – 186 un 1913. gadā – 212 jaunus daudzstāvu mūra namus. Līdz ar to pilnīgi izmainījās pilsētvides telpiskais tēls. Vēl 19. gadsimta nogalē teritorija starp Bulvāriem un dzelzceļa loku bija lielākoties tikai nelielām koka ēkām apbūvētas priekšpilsētas. 20. gadsimta sākumā koka ēkas nomainīja daudzstāvu mūra nami, kas nosaka tagadējā Rīgas vēsturiskā centra veidolu. Pēc 1904. gada Rīgā vairs neuzcēla nevienu eklektisma stila ēku. Tāpēc arī izveidojās unikālais jūgendstila celtņu sakopojums, kam pasaulē nav līdzīgu piemēru...
