Pētījuma autors: Zigurds Konstants, Dr. habil. chem.
Fotogrāfiju autors: Gvido Kajons
Par spīti savai īslaicībai, jūgendstils bija viena no spilgtākajām parādībām, kā Eiropas arhitektūrā, tā arī dekoratīvi lietišķajā mākslā periodā no 19.gadsimta astoņdesmitajiem gadiem līdz 20.gadsimta sākumam. Jūgendstils, lai gan vērtējams kā internacionāls, tomēr katrā zemē balstījās uz vietējām mākslinieciskajām tradīcijām. Rezultātā daudzos gadījumos tas ieguva izteiktu lokālu nokrāsu.
Vispārpieņemtajā izpratnē jūgendstilam raksturīgi ir viļņotu, plūstošu formu līniju, augu un ziedu motīvu izmantošana tīri dekoratīvos nolūkos, kā arī vienmērīgi gandrīz bez niansēm klāti lieli krāsu laukumi, norobežoti ar stingri izteiktām kontūrām vai miglainām, dūmakainām pārejām. Jūgendstils sajūsminājās par visu, kas ir plūstošs, nesimetrisks, vertikāls, slaids, caurspīdīgs, par gaišiem, bāliem, vēsiem, apvaldītiem toņiem, par izsmalcinātām noskaņām un bagātīgu simbolisku saturu.
Pieaugot laika distancei, arvien labāk saskatāms, ka jūgendstils ir liela atjaunošanas kustība, sacelšanās pret aklu pagātnes stilu atkārtošanu un laika garam atbilstošu jaunu formu meklējumi. Jūgendstilam bija stimulējoša ietekme gandrīz uz visām daiļamatniecības nozarēm un industriālo mākslu, īpaši uz keramiku (t.sk. porcelānu un fajansu), stiklu, tekstīlijām, juvelierizstrādājumiem. Jūgendstils atbalstīja principu, ka mašīna ir mākslas jaunrades rīks, kas padara dekoratīvi lietišķās mākslas darbus pieejamus visplašākajām masām...
