Pētījuma autors: Eduards Kļaviņš, Dr. habil. art.
Fotogrāfiju autors: Aigars Altenbergs
Var pietiekami droši apgalvot, ka ir jau izveidojusies vispārējā jūgendstila ikonogrāfija, kas atrodama šī stila kā universāla fenomena jau agrajos tā reabiletētāju un popularizētāju R. Šmuclera[1], S. T. Madsena[2], M. Vallisa[3] apcerējumos. Tie pirmām kārtām ir ornamenta motīvu tipoloģiskie apraksti un to simbolisko nozīmju skaidrojami. Šie motīvi un jūgendstila tēlainība tiek pašsaprotami pieminēta un norādīta saistībā ar citiem jautājumiem stila jaunāka laika vispārīgos pārskatos (Dž. Hovards[4], G. Fār-Bekere[5]). Ar panākumiem tikusi noteikta atsevišķu floras, faunas un atropomorfo motīvu simboliskā nozīmē, kas kopumā piesaistāma visvairāk stila vispārējai semantikai, kas ir definēta stila apcerētāju literatūrā (antihistorismam, dabas un dabiskuma glorifikācijai, t.s. bioloģiskajam romantismam). Ja jūgendstilu skata ne tikai kā lietišķās mākslas un arhitektūras stilu, bet arī kā parādību, kas ienāca glezniecībā, grafikā un tēlniecībā, vismaz dekoratīvajā, tad tā ikonogrāfija sāk ietvert arī izvērstākas tēmas un attiecīgus vēstījumus. Tādā gadījumā šī tematika iekļaujas arī simbolisma ikonogrāfijā, un interpretācijas jomā rodas virzienu diferenciācijas problēma. Abu plašo parādību vēsturēs, atkarībā no katra autora nostājas, ir atrodama tendence tās sapludināt un skatīt kā viena tipa fenomenus (H, Hofšteters[6], V. Hofmans[7],), vai arī nosliece tos nošķirt, norādot tikai uz vienojošiem elementiem (R. Goldvoters[8], M, Valliss, .K-J. Zembahs[9]). Lai mazinātu neizbēgamo interpretācijas nenoteiktību, šī teksta autors pieņem kritēriju, kas ļauj skaidrāk ievilkt meklējamā ikonogrāfiskā materiāla robežas, par jūgendstila specifiku uzskatot sava veida dogmātisku stilizāciju, dekoratīvistisku ornamentalizāciju, kurai bija jāpakļauj dažādi funkcionāli vai tematiski objekti (celtnes, lietišķās mākslas priekšmeti, grāmatas, šrifti, gleznas. cilvēku figūras, ainavu motīvi u.c.) un kas formālā aspektā izpaudās kā biomorfu (asimetriski liektu, viļņveida) līniju un apjomu ritmika, kas, savukārt, semantiski pakārtojama Roberta Šmuclera „bioloģiskā romantisma” jēdzienam. Citiem vārdiem, tā bija bioloģisku parādību, plašākā skatījumā pirmatnēju dabas spēku un „brīvās dabas” estetizācija. Šis pieņēmums ir pamats tam, lai jūgendstila ikonogrāfijā ietvertu vispirms tos ikoniskos elementus, kas vizuāli un semantiski visvairāk atbilst stila vispārējam biomorfismam. Protams, te ir runa tikai par sākotnējo, oriģinālo stila specifiku, jo vēlākā attīstības posma biomorfās stilizācijas papildinājumi un pārveide ģeometrizējošas abstrakcijas virzienā, taisnu un lauztu līniju un formu ritmizācija liecināja par stila transformāciju, paredzot vēlākos formveides variantus (art deco, kubismu, funkcionālismu, konstruktīvismu).
[1] Schmutzler R. Art Nouveau – Jugendstil. Stuttgart: 1962.
[2] Madsen S. T. Art Nouveau. London: McGraw-Hill , 1967
[3] Wallis M. Jugendstil. Warschau: Arkady, 1974
[4] Howard J. Art Nouveau. Manchester: Manchester University Press, 1996
[5] Fahr-Becker G. Art Nouveu. Cambridge: Ulmann, 2007
[6] Hofstätter H. Geschichte der europäischen Jugendstilmalerei. Köln: 1963
[7] Hofmann W. Turning Points in Twentieth-Century Art: 1890 – 1917. London: 1969
[8] Goldwater R. Symbolism. London: 1979
[9] Sembach K-J. Art Nouveau. Köln: Taschen, 2002
