Pētījuma autors: Valda Vilīte, Mag.art.
Fotogrāfiju autors: Gvido Kajons
Rīgas Jūgendstila muzeja metāla izstrādājumu kolekciju, lielāko šāda veida krājumu Latvijā, veido mērķtiecīgi pirkti eksponāti, kā arī dažādu laikmetu un kvalitātes dāvinājumi, producēti ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Polijā, Anglijā, Somijā, Zviedrijā, Krievijā un ASV. Līdz šim tikušas pētītas sudrablietas un alva, citu metālu izstrādājumu plašāka atribūcija Latvijā veikta pirmo reizi. Respektējot sadzīves lietas kā nozīmīgu ēkas un interjera vienota stila sastāvdaļu, iespējams gūt pilnīgāku priekšstatu par Rīgu un rīdziniekiem 20. gs. sākumā.
Jūgendstila ietekmē metālapstrādes uzņēmumos notika intensīva produkcijas daudzveidošana un piemērošana jaunajām prasībām, to nodrošināja 19. gs. industriālā reforma. 1838. g. George un Richard Elkington Anglijā Birmingemā patentēja baltmetāla priekšmetu zeltīšanu un sudrabošanu ar galvanizācijas metodi, kas ļāva ekonomēt dārgmetālu un palētināja procesu. 1842. g. kā pirmais ārpus Anglijas tiesības to pielietot nopirka Francijas sudrabkalis Charles Christofle. Sadarbībā ar franču ķīmiķi Graf Henri de Roulz tehnoloģija tika pilnveidota. ASV 18. gs. beigās no Skotijas izceļojuša sudrabkaļa pēctecis Robert Wallace 1833. g. nopirka pamestu skrošu lietuvi, ierīkoja darbnīcu un veikalu, kur izgatavoja un realizēja sudraba karotes. Iepazinies Šefildā Anglijā ar sudrabotu baltmetāla priekšmetu ražošanu, viņš no vācu ķīmiķa Ludwig Feuchtwanger nopirka sudrabošanas metodi, tā kļūstot par jaunās industrijas pionieri ASV. Paralēli notika intensīvi eksperimenti lētāku un izturīgāku metālu sakausējumu ieguvei. Ar modernu tehniku aprīkotās jaunuzceltās fabrikas izveidoja savus kausējumus: Britannia metall, argentan, alfenide, alpaka, orivit. Uz gatavajiem priekšmetiem bez rūpnīcas zīmes parasti iespieda arī īpašu metāla markas un apstrādes zīmi, kas norāda uz izgatavošanas vietu, laiku, metodi un metāla sastāvu.
1851. g. Londonā Kristāla pilī Haidparkā notika nebijusi plaša izstāde „The Great Exhibition of the Works of Industry of all Nations”, lietišķās mākslas priekšmeti demonstrēja pāreju no amatniecības uz rūpniecisko ražošanu, to formai un apdarei izmantoja vai visu iepriekšējo mākslas stilu elementus. Sekojošās izstādes Parīzē, tad atkal Londonā, sekmēja jaunievedumu izplatību, pieauga interese par mākslinieciski noformētiem lētiem masveida izstrādājumiem, rūpnīcas piesaistīja māksliniekus, dibināja skolas, regulāri tika publicēti paraugu albūmi. 1857. g. likti pamati Viktorijas un Alberta lietišķās mākslas muzejam Londonā, 1864. g. dibināts Vīnes Mākslas un industrijas muzejs, 1881. g. – Berlīnes mākslas amatniecības muzejs. Ja pirmās izstādes izpelnījās bargu kritiku par kvalitāti, ar laiku tā tika uzlabota. Ap 1896. g. pārkrauto eklektisku ornamentu rotājumu nomainīja stilizētas dzīvās dabas formas un jūgendstila pamatmotīvs – izliekta līnija „ garas sensitīvas līknes, kas atgādina te lilijas kātu, te kāda insekta taustekli, te zieda putekšņlapu, te stāvus izšāvušās uguns liesmas”.
