Pētījuma autors: Eižens Upmanis, Mag.arch.
19. gadsimta otrajā pusē, līdz ar jauniem tehniskajiem atklājumiem un izgudrojumiem un uz to bāzes attīstoties rūpniecībai, par raksturīgu laikmeta iezīmi kļuva rūpniecības un rūpnieciskās amatniecības izstāžu rīkošana. To mērķis bija iepazīstināt publiku ar jaunajiem sasniegumiem un produktiem, kā arī demonstrēt citām pilsētām un valstīm pašmāju industrijas panākumus.
Dažādu valstu galvaspilsētās un citos rūpnieciskajos centros tika organizētas gan lokālās, gan arī starptautiskās un pasaules izstādes. Par tradicionālām izstāžu vietām izveidojās Londona, Vīne, Parīze. Daudzu valstu uzņēmēji un interesenti apmeklēja šīs izstādes, kas tādējādi kļuva par nozīmīgām tikšanās un informācijas apmaiņas vietām, arī par izklaides centriem.
Pirmā rūpniecības un amatniecības izstāde Rīgā notika 1883. gada vasarā. Tajā tika izstādīti Rīgas, Baltijas provinču un vairāku Krievijas rietumu guberņu pilsētu ražojumi un izstrādājumi. Izstāde guva ievērību un publikas atsaucību.
Tuvojoties Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejai, radās doma pilsētas svētkus atzīmēt ar plašu rūpniecības un amatniecības izstādi. Rīga bija strauji sasniegusi augstu industriālas attīstības pakāpi, un tās demonstrēšanai izstāde bija vispiemērotākais veids.
1899. gada beigās Izstādes būvniecības sekcija izsludināja izstādes situācijas plāna un būvju projekta skiču konkursu. Konkursa darbi bija jāiesniedz 1900. gada 1. februārī. Kopumā konkursam tika iesniegti 9 projekti. Pirmā godalga tika piešķirta projektam ”1901”, kura autors bija arhitekts Makss Šervinskis (Max Scherwinsky).
Skice pamatvilcienos paredzēja izstādes izvietojumu Esplanādē ar galveno ieeju un priekšlaukumu pret Reimersa ielu, kā arī plānoja uzbūvēt tiltu izstādes savienojumam ar Strēlnieku dārzu.
Pēc situācijas plāna apstiprināšanas arhitekts Makss Šervinskis ķērās pie būvplānu izstrādes un izstādes būvju projektēšanas, uzticot būvvadību arhitektam Alfrēdam Ašenkampfam (Alfred Aschenkampff).
Zināma pieredze šādu izstāžu veidošanā Maksam Šervinskim jau bija. 1883. gadā, būdams jauns līdzstrādnieks būvuzņēmēja Roberta Heizermaņa (Robert Häusermann) arhitektūras birojā, viņš jau bija iekārtojis pirmo Rīgas rūpniecības un amatniecības izstādi, bet 1900. gadā bija apmeklējis pasaules izstādi Parīzē, lai iepazītu izstāžu veidošanas jaunākās tendences.
Izstādes paviljoni Esplanādes laukumā tika izvietoti kompozicionāli simetriski pret laukuma šķērsasi ar galveno ieeju no Todlēbena (tag. Kalpaka) bulvāra. Pret ieeju atvērtais priekšlaukums no Esplanādes puses noslēdzās ar pusloka galeriju, kas it kā ieaicināja apmeklētājus izstādes teritorijā. Pusloka centrā uz laukuma centrālās ass bija izvietota galvenā izstādes būve – Lielā Rūpniecības halle, bet abās pusēs no izstādes – lielais restorāns un Būvniecības halle, kas ar atklātas galerijas palīdzību saslēdzās vienotā kompozīcijas lokā.
Lielās halles priekšā bija novietota strūklaka, kurā simboliski bija attēlota Rīga sievietes tēlā uz kuģa, kas no pilsētas dodas pasaules plašumos, bet virs tā – Progresa Ģēnijs ar lukturi augstu paceltā rokā. Pats arhitekts skaidroja kopējās kompozīcijas motīvu – Rīgas pilsēta kā tirdzniecības, rūpniecības un mākslas amatniecības centrs izplata savus ražojumus plašā pasaulē, kur to vada zinātnes ģēnijs, rādot ceļu ar savu gaismekli. Šī alegorija pilnībā atbilda izstādes kopējai iecerei.
