Pētījuma autors: Agrita Tipāne, Dr. arch.
Rīgas arhitektūrā jūgendstils sāka attīstīties 20. gadsimta sākumā, kad pilsēta piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu, ko sekmēja rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Rīgā strauji palielinājās iedzīvotāju skaits – pēc tautas skaitīšanas datiem 1893. gadā Rīgā dzīvoja 251 644 iedzīvotāji, bet 1913. gadā iedzīvotāju skaits bija dubultojies un pilsētā dzīvoja 517 264 iedzīvotāji. Izmainījās arī iedzīvotāju etniskais sastāvs, strauji palielinājās latviešu īpatsvars. Ekonomiskais uzplaukums sekmēja arī celtniecību. Viena gada laikā Rīgā vidēji tika uzceltas no 150 līdz 200 jaunas ēkas, kas visas bija daudzstāvu īres nami. Tās ”bija tā laika sabiedrības ideālu spogulis. Viss tajās paredzēts ārišķīgai greznībai”. Ēkas projektēja pārsvarā vietējie arhitekti, kas izglītību bija ieguvuši Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē, kura darbojās no 1869. gada.
20. gadsimta sākumā jūgendstila arhitektūrai ir raksturīgas romantisma tendences. Tas izpaudās vēlmē atbrīvoties no iepriekšējo vēsturisko stilu reminiscences un veidot savu māksliniecisko pasauli un simboliku. Šī tendence izpaudās ēkas apjomu un fasāžu traktējumā un interjeru apdarē. Ēkām tika veidota sarežģīta apjomu kompozīcija – nami sāka atgādināt pasaku pilis un cietokšņus. Namu fasādes veidoja asimetriskas, tās akcentēja erkeri, balkoni, dažādas izbūves un zelmiņi. Ēkas silueta daļa bija torņi, ko bieži vien vainagoja teiksmaini vējrādītāji. Tomēr viena no svarīgākajām ēkas daļām bija tās interjeri, kuru mākslinieciskā apdare izcēlās ar piesātinātu dažādu dekoratīvo elementu izmantojumu, kā arī izsmalcinātību.
Interjeru būtību noteica ēkas plānojuma struktūra, kas tika veidota racionāla un funkcionāla. Īpaša vieta namu plānojumā tika atvēlēta ieejas vestibilam un kāpņu telpai, kas simbolizēja visas mājas sabiedrisko statusu un katra iemītnieka labklājības līmeni. Savukārt dzīvokļu plānojumam vispirms bija jābūt funkcionālam un tikai tad reprezentatīvam. Plānojumu ietekmēja dzīvokļa dalījums reprezentācijas, intīmajā un saimnieciskajā zonā. Jūgendstila periodā liela nozīme bija arī modernai pieejai telpu izgaismošanā ar dabisko gaismu. Labi izgaismota tika reprezentācijas un arī intīmā zona, kurā ietilpa guļamistabas. Savukārt saimnieciskajā zonā īpašu uzmanību pievērsa virtuvei, kurā atradās dažādas tehniskās ierīces, tādēļ tai vajadzēja būt gan izgaismotai, gan labi vēdināmai. 20.gadsimta sākumā, atbilstoši tehnikas progresam, dzīvokļos veidoja sanitārās telpas – tualetes un vannas istabas. Tās varēja būt slikti izgaismotas, tomēr uzskatīja, ka tām ir jābūt labi vēdināmām. Kā komunikācijas elements joprojām saglabājās gaitenis, tomēr salīdzinot ar 19.gadsimta namiem, tā izmēri tika samazināti. Pārsvarā visiem jūgendstila perioda namiem bija funkcionāli pārdomāts plānojums. Funkcionāls un racionāls plānojums ir Konstantīna Pēkšēna 1903.gadā projektētajam namam Alberta 12 (1.att.), kā arī 1909.gadā projektētajam namam Vīlandes ielā 10 (2.att.). Savukārt interjeri tika veidoti grezni un piesātināti, atbilstoši tā laika cilvēku estētiskajām prasībām.
