Pētījuma autors: Agrita Tipāne, Dr. arch.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā mākslā attīstījās jauna mākslinieciski estētiskā sistēma – jūgendstils, kas aizsāka mūsdienu stilu sistēmu Latvijā. Rīgā šis stils visspilgtāk izpaudās arhitektūrā. Pirmās jūgendstila celtnes Rīgā arī tika uzceltas šajā laikā– 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad, attīstoties rūpniecībai un tirdzniecībai, pilsēta piedzīvoja ekonomisku uzplaukumu. Viena gada laikā Rīgā vidēji tika uzceltas no 150 līdz 200 jaunas ēkas, kas pārsvarā bija daudzstāvu mūra īres nami. Tie bija tā laika sabiedrības ideālu spogulis, kuros viss bija paredzēts ārišķīgai greznībai, – bagātīgi rotātas fasādes, reprezentatīvas kāpņu telpas un grezni dzīvokļi. Tomēr jau 20. gadsimta sākumā cilvēki sāka apgūt ekoloģijas pamatprincipus un lielu vērību veltīt veselīgam dzīvesveidam. Tas atspoguļojās jaunajos pilsētbūvniecības principos, kas noteica pilsētu apzaļumošanu un veidoja humānu dzīves telpu pilsētniekiem. Starp dzīvojamiem kvartāliem tika ierīkoti parki un apstādījumi, bet ielas apzaļumotas. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Alberta iela, kuras izbūve tika uzsākta 1901. gadā. Šīs ielas pilsētbūvnieciskie principi noteica vienas ielas pusē izveidot zālājus. Bieži vien ekoloģiskie ieteikumi tika izmantoti arī mājokļu izveidē. Telpās tika izvietots liels skaits dzīvo augu, kas nodrošināja labu mikroklimatu. Daba ienāca pilsētā, ne vien parku un zaļo augu veidā, bet arī mākslinieciskās interpretācijās. Mākslinieku iedvesmas avots bieži vien bija daba un tās elementi, kuri bieži pārvērtās par ornamentāliem dekoriem jūgendstila izpratnē. Kā atzīmē profesors Jānis Krastiņš, „stila būtību nenosaka ornamentālais dekors, taču jūgendstila celtnes mākslu sintēzes līmenī nereti rotā ornamenti vienīgi šim stilam raksturīgajā formu valodā”.
Jūgendstila periodā attīstījās zinātnes, kas pievērsās dabas izpētei, tādējādi veicinot cilvēku izpratni par apkārtējo vidi. Arī literāti un mākslinieki dabu uztvēra kā iedvesmas avotu. Daba tika apdziedāta dzejā un prozā, gleznās un tēlniecības darbos. 20. gadsimta sākumā strādāja vairāki izcili latviešu mākslinieki, kā Vilhelms Purvītis (1872–1945), Janis Rozentāls (1866–1916), Jānis Valters (1869–1932) u.c., atklājot savos darbos Latvijas dabas skaistumu.
Tomēr 20. gadsimta sākumā daba un tās elementi visspilgtāk atspoguļojās Rīgas jūgendstila arhitektūrā. Tas izpaudās vēlmē atbrīvoties no iepriekšējo vēsturisko stilu reminiscences un veidot savu māksliniecisko pasauli ar tai atbilstošu simboliku. Pārsvarā šīs tendences parādījās ēkas apjomu un fasāžu traktējumā, kā arī interjeru apdarē. Ēkām tika veidota sarežģīta apjomu kompozīcija – nami sāka atgādināt pasaku pilis un cietokšņus. Ēku siluetā dominēja torņi, ko bieži vien vainagoja teiksmaini vējrādītāji, dažādu faunas elementu formās. Namu fasādes plānoja asimetriskas, tās akcentēja erkeri, balkoni, dažādas izbūves un zelmiņi. Šie arhitektūras elementi bieži vien tika bagātīgi rotāti ar ciļņiem, kas attēloja dažādus dabas elementus.
Daudzās Eiropas zemēs, arī Latvijā, 20. gadsimta sākumā jūgendstila arhitektūrā ornamentālais dekors tika uzskatīts par skaistuma kritēriju. Šim ornamentam bija raksturīgs formu novatorisks traktējums. ”Jebkuram dekoram, lai cik abstrakts tas būtu, nepieciešama tēma, kuru attīstīt līdz vispārinātam tēlam jeb simbolam, nepieciešams prototips stilizēšanai. Stilizēšana bija brīva, radoša, ar pirmtēlu tā saglabāja visai nosacītu, asociatīvu saikni,” – tā to traktēja profesors J. Krastiņš. Viens no visizplatītākajiem motīviem jūgendstila dekorā bija dabas elementi, kurus pakļāva stilizācijai un bieži vien lietoja arī kā lietu simbolus. Jūgendstila periodā veidojās simbolu estētika. Simboliski tika traktēti dažādi elementi, priekšmeti, arī krāsas.
Rīgas jūgendstila namu fasāžu un interjeru apdarē plaši izmantoti dabas elementi, kas gan ļoti konkrēti, gan simboliski attēlo dažādas dabas parādības un norises.
