Pētījuma autors: Agrita Tipāne, Dr. arch.
Jūgendstila periodā daba kļuva par mākslinieku izpētes un iedvesmas avotu. 19.gadsimta beigās zinātnieki veica vairākus nozīmīgus pētījumus dabaszinātnēs, atklājot jaunas sugas un izstrādājot evolūcijas teoriju. Tas padziļināja sabiedrības interesi par dabu un daudzi literāti, gleznotāji un mākslinieki savos darbos pievērsās šai tēmai. Vācu biologs, dabaszinātnieks un filozofs Ernsts Hekels (Ernst Haeckel), kas bija vairāku jaunu sugu atklājējs, pētot vienšūnu organismus ar mikroskopu, ieguva to attēlus, kas pārsteidza ar savu māksliniecisko izskatu (1.att.). No 1899. līdz 1904.gadam tika izdoti desmit viņa grāmatu sējumi, kuros bija apkopoti zīmējumi par dažādiem dabas elementiem, kas atgādināja krāšņus ornamentus. 1904.gadā iznāca E. Hekela grāmatas „Kunsformen der Natur” (Dabas mākslinieciskās formas) apkopotais variants, kas radīja apvērsumu mākslas pasaulē. Šie zīmējumi iedvesmoja daudzus māksliniekus visā pasaulē iedziļināties dabā un tās elementos. E. Hekels bija pirmais, kas 1866.gadā sāka lietot arī ekoloģijas (zinātne par vides un organismu mijiedarbību) jēdzienu. No viņa zīmējumiem iedvesmojās tādi izcili jūgendstila meistari kā Hans Kristiansens (Hans Christiansen), Hendriks Petrus Berlage (Hendrik Petrus Berlage), Emīls Gallē (Emile Galle) u.c.
Interese par apkārtējo dabu, kas aizsākās 19.gadsimta beigās turpinājās arī 20.gadsimta sākumā un izpaudās daudzu jūgendstila meistaru darbos. Mākslas vēsturniece Terēza Sala (Teresa Sala) raksta: „Divdesmitā gadsimta sākumā jūgendstila kustības aizsācēji vēlējās attīstīt jaunu dekoratīvo formu valodu, iedvesmojoties no dabas un tajā sastopamajām līnijām un formām. Daba kļuva par templi, kas sniedza iedvesmu, izpaužoties simboliskos tēlos”. Daba iedvesmoja tā laika dzejniekus un Šarls Bodlērs savā dzejoļu krājumā „Ļaunuma puķes” raksta „Daba ir templis, kur katra dzīvība radīta…”. Dabu apjūsmoja un apdzejoja arī latviešu dzejnieki, kā, Rainis, Aspāzija, Fr. Bārda, J. Plūdonis u.c. Atta Ķeniņa dzejoļu krājumā „Potrimpa zemē”, kas izdots 1913.gadā, pirmā nodaļa ir „Daba un dvēsele” un tajā tiek apdziedāts Latvijas dabas skaistums. Krājums ir veidots kā izcils mākslas darbs, kura grafiku autors ir mākslinieks Burkards Dzenis (1879-1966), kas ilustrācijās izmantoja stilizētus dabas elementus – egles, jūras viļņus, debesis ar mākoņiem un citus (2.att.).
Dabas apdziedāšanas un glorificēšanas tendences, kas izpaudās literatūrā, bija aktuālas arī arhitektu un mākslinieku darbos. Visplašāk māksliniekus iedvesmoja dažādi augi. Katrai lietai jūgendstila periodā bija jākļūst par mākslas darbu, tādēļ dažādu lietu dekoratīvajā apdarē plaši sāka izmantot augu motīvus. Lai augi iegūtu māksliniecisku veidolu, tad tie tika stilizēti jūgendstilam raksturīgā manierē. Ziedu kāti ieguva izliektas, vijīgas līnijas, tos papildināja ar augu lapām, kas tika gan pārspīlēti ģeometrizētas, gan arī naturalizētas. Šādu kompozīciju akcents bija ziedi, kuru stilizācija bieži vien veidoja ornamentālu dekoru. Dekoram tika izmantoti ne tikai lakstaugi, bet arī koki un krūmi. Tie bija ne tikai iecienīti dekori ēku eksterjeram un interjeram, bet arī atsevišķām lietām un priekšmetiem. Augu elementi bieži vien tiek saistīti arī ar to simbolisko nozīmi, tādejādi paspilgtinot konkrētas lietas jēgu un sasaisti ar apkārtējo vidi.
