Pētījuma autors: Ivans Paukovs, Dr.art.
KO GAN IESĀKT AR ŠO PROGRESU?
Neko tamlīdzīgu Londonas publika vēl nebija redzējusi. Par jaunākās būvniecības brīnumu – Kristāla pili – daudzi jau bija izlasījuši avīzēs, bet tam, kas tika būvēts pašlaik, nelīdzinājās nekas no līdz šim zināmās arhitektūras. Gigantiskā daudzstāvu karkasa struktūra, iecerēta kā tikko atvērtās Rūpniecības izstādes centrālais paviljons, varbūt uzreiz neizskatījās pēc pils, bet visādā ziņā ne pēc pagaidu izstāžu paviljona. Vispār jau tas varēja būt jebkas: dzelzceļa stacija, slēgts tirgus vai manēža; vieglāk būtu pateikt, kas tas nevarēja būt, – viesu pūlī sprieda inženieri un arhitekti, – jo no šiem stiklotajiem metāla laidumiem varētu komplektēt jebko. Tad nu gan – paviljoniņš!
Bija 1851. gads. Šim mega paviljonam tiešām bija paredzēta ilgāka dzīve, nekā likās sākumā. Nemainīgi sajūsminādams tautas masas, tas droši vien būtu saglabājies līdz mūsdienām, ja vien 1936. gadā to nebūtu iznīcinājis ugunsgrēks.
Bet ja paviljona svinīgās atklāšanas dienā kāds būtu pateicis tās būvinženierim Džozefam Pakstonam, ka šis brīdis kļūs par jaunākās arhitektūras hronoloģisko atskaites punktu, viņš noteikti to būtu uztvēris kā bezgaumīgu joku un glaimus.
Lai nu kā, viņš būtu atjokojis, kā jau piedienas labi audzinātam anglim.
Iespējams, tā arī notika, bet līdz mums nonākušās ziņas par tādiem niekiem klusē.
Kā katrs saprātīgs viktoriānis Pekstons uzskatīja pieticību – vienalga, patiesu vai ne pārāk – par lielāko tikumu. Arī viņa karjera bija šķietami pieticīga – to veidoja nemitīgas pūles, lēna, secīga virzība un nelieli panākumi. Pēc pamatprofesijas dārznieks, Pakstons kādu laiku bija aizrāvies ar oranžēriju būvēšanu. 16 gadus pēc savas pirmās lielās Častvortas oranžērijas, kas atgādināja medūzu, viņš cēla nākamo – ar vienkāršāku siluetu, toties 101 metru garu, kas bija 1848. gada rekords. Pēc tam notikumu gaita paātrinājās, un jau pēc trim gadiem pasaule iepazina Kristāla pili, kas bijušajam dārzniekam atnesa nemirstību. Vai viņš saprata, kādās aprindās nonācis, protams, izņemot augstākos sociālos slāņus? Tas ir labs jautājums.
Rūpniecības izstādi apmeklēja arī jaunais, bet jau ietekmīgais mākslas kritiķis Džons Raskins, kurš tolaik rakstīja vienu no savām labākajām grāmatām “The Stones of Venice”. Raskins nepazina Pakstonu un nemēģināja viņu satikt. Pēc daudziem gadiem viņš atzina, ka Kristāla pils ir viena no kroplīgākajām būvēm, kādu viņš jebkad redzējis.
