Pētījuma autors: Pēteris Korsaks
20. gadsimta sākumā Rīga Krievijas impērijā kļuva par saimnieciski attīstītu pilsētu. Tajā laikā tika uzbūvēts ūdenssūkņu stacijas komplekss, kas piegādāja rīdziniekiem ūdeni no Baltezera. Tika dibināts Pilsētas mākslas muzejs, paplašināta Rīgas pilsētas 1. slimnīca, atklāta elektriskā tramvaja līnija, uzbūvēta Valsts Rīgas elektrostacija Andrejostā, izveidots Rīgas septiņsimtgades ēku komplekss un citi objekti. Straujā celtniecība prasīja daudzas darba rokas, tāpēc pieauga iedzīvotāju, tostarp latviešu, skaits. Laucinieki papildināja strādnieku rindas. Procentuāli 19. gadsimta 60. gados latviešu Rīgā bija 23,6%, pirms Pirmā pasaules kara – jau 40%. Pieauga arī turīgo iedzīvotāju slānis. Pieprasījums pēc fotogrāfijām palielinājās, jo no laukiem iebraukušie strādnieki vēlējās tās nosūtīt saviem tuviniekiem.
Latviešu fotogrāfu skaits pieauga sīvā konkurencē ar vācu tautības fotogrāfiem. Praksē notika tā, ka vācieši gāja fotografēties pie saviem tautiešiem, latvieši – pie savējiem, protams, bija arī izņēmumi. Jūgendstila periodā līdz Pirmajam pasaules karam latviešu fotogrāfi Rīgā jau bija vairākumā.
Apzinot Latvijas muzejus un Rīgas Jūgendstila muzeja krājumu, varu secināt, ka interesantākas ir tās fotogrāfijas, kuru autori ir latviešu fotogrāfi, īpaši Rīgā strādājošie: Jānis Rieksts, Indriķis Baumanis (fotogrāfe bija viņa sieva Emīlija), Mārtiņš Lapiņš, Ansis Skariņš, Andrejs Saulītis, Roberts Mateuss, Ādams Ferģis un citi. Par to var pārliecināties, iepazīstoties ar šādām personību fotogrāfijām.
