Konstantīns Pēkšēns
Konstantīns Pēkšēns
Konstantīns Pēkšēns
Konstantīns Pēkšēns (1859.8.III Mazsalacas apriņķī – 1928.23.VI Kisingā, Vācijā, apglabāts Rīgā, Meža kapos) ir viens no visu laiku ievērojamākajiem latviešu arhitektiem. Viņa celtnes rotā daudzas Latvijas pilsētas un ciemus, bet Rīgā vien pēc viņa projektiem uzceltas vairāk nekā 250 daudzstāvu mūra namu, kā arī vesela virkne koka ēku.
K. Pēkšēna daiļrade ir neatņemams posms latviešu profesionālās arhitektūras attīstības pēctecībā, viņa atstātais mantojums ir nesaraujami saistīts ar reģionālās būvmākslas rašanos un attīstību Rīgā. Meistara darbi vienlīdz plaši un nozīmīgi aptver gan 19.gs. eklektisma periodu, gan žilbinošo Rīgas jūgendstila uzplaukuma laiku 20. gs. sākumā.
K. Pēkšēns dzimis Nuķu pusmuižā pie Mazsalacas zemnieku ģimenē. Viņa tēvs bija latvietis Krišs Pēkšēns, bet māte – vāciete, meldera meita Jūlija Henriete Denka. Pēkšēnu dzimtā ir vēl kāda radoša personība – māsīca Marija Pēkšēna (1845 – 1903), pirmā latviešu orģināllugu sacerētāja, kuras lugas savā laikā izpelnījās ievērību uz Rīgas Latviešu biedrības teātra skatuves.
1869. gadā viņa ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Konstantīns mācījās R. Vaļļa pamatskolā. 1875. gadā K. Pēkšēns uzsāka studijas Rīgas Politehnikumā (vēlāk RPI) – vispirms Inženieru, bet no 1800. gada – Arhitektūras nodaļā. Viņš aktīvi piedalījās studentu sabiedriskajā dzīvē, bija viens no latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, intensīvi nodarbojās ar sportu. Augstskolu absolvēja 1885. gadā, kādu laiku strādāja J. F. Baumaņa būvbirojā, bet no 1886. gada uzsāka patstāvīgu būvpraksi. 1889. gadā bija starp tiem, kas no jauna nodibināja tolaik pajukušo Rīgas Arhitektu biedrību. Bija vairāku kredītiestāžu un banku padomju loceklis, Rīgas Latviešu biedrības runas vīrs, no 1900. gada arī pilsētas domnieks, bet pēc kara rosīgi līdzdarbojās vairākās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās. K. Pēkšēns piedalījās arī vairāku latviešu laikrakstu izdošanā.
Ar savu milzīgo profesionālo pieredzi viņš deva jūtamu ieguldījumu Pirmā pasaules kara laikā izpostītās Latvijas atjaunošanas darbā, publicēdams rakstus „Kā vēl varam būvēt?” („Ekonomists”, 1920.g., Nr. 9., 255. – 259. lpp.), „Dzīvokļu jautājums lielpilsētās un dārzu pilsētās, sakarā ar agrārreformu” („Latvijas Inženieru un Tehniķu kongresa Biroja žurnāls”, 1924.g., Nr. 21/22., 587. – 604. lpp.) un brošūru „Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanu un pilsētu zemes fondu dibināšanu”(Rīgā, 1922.g., 27. lpp.). Plaši pazīstama bija K. Pēkšēna sanitāri tehnisko darbu firma, kas pirms Pirmā pasaules kara bija lielākais centrālapkures sistēmu montāžas uzņēmums Rīgā. Tas darbojās līdz 1940. gadam.
20. gs. sākumā K. Pēkšēns bija vairāku plašu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, bet savukārt citos konkursos viņa paša projekti izpelnījās augstāko atzinību – piemēram, strādnieku dzīvojamo paraugēku ( 1907, kopā ar E. Laubi), Rīgas tirgotāju savstarpējās Kredītbiedrības bankas (Tērbatas ielā 14, 1909, kopā ar A. Medlingu) un Ozoliņa īres nama (Brīvības ielā 88, 1910, kopā ar E. Poli) projektu konkursos. Visi šie K. Pēkšēna līdzstrādnieki, tāpat kā A. Vanags, A. Malvess un citi vēlāk pazīstami Rīgas arhitekti, meistara būvtehniskajā birojā izgāja profesionālās pieredzes skolu.
1928. gadā K. Pēkšēns devās uzlabot savu stipri iedragāto veselību uz Kisingas pilsētu Vācijā, taču Līgo vakarā Dzimteni sasniedza sēru vēsts. Meistara mirstīgās atliekas guldītas Rīgas Meža kapos.
19. gs. nogalē K. Pēkšēna profesionālais radošais rokraksts visumā neatšķīrās no daudzu citu tālaika Rīgas arhitektu darbiem. Galvenokārt tie bija daudzstāvu īres nami ar eklektisma stilam raksturīgo vienmēr ritmizēto fasāžu dalījumu un dažādām iepriekšējos vēsturiskos stilos, visbiežāk renesansē, retāk gotikā, izmantotajām arhitektoniskās apdares detaļām. Tomēr daudzas K. Pēkšēna celtnes ievērojami pārsniedz vispārējo stereotipu līmeni, tās atšķiras ar jūtamu novatorismu pilsētvides veidošanas paņēmienos. Tāds ir jau viens no pirmajiem viņa darbiem – t.s. Berga bazārs – dzīvokļu, tirdzniecības un viesnīcu telpu komplekss kvartālā starp Marijas, Elizabetes, K. Barona un Dzirnavu ielu (1887 – 1888). Tas Rīgā bija viens no pirmajiem mēģinājumiem ēku sabiedrisko funkciju un līdz ar to aktīvi izmantojamo pilsēttelpu no ielas apbūves frontes ievirzīt arī kvartāla dziļumā. 19. gs. 90. gados ēku apjomi kļuva aizvien plastiskāki, parādījās visai daudzveidīgas, sulīgas detaļas, balkoni, erkeri, dažādas jumtu izbūves, tornīši. Tieši stūru torņi kļuva ļoti raksturīgi Rīgas centra apbūvē. Tie nebija arhitektu iegribas vai kaprīzes, bet gan nepieciešami apbūves silueta elementi, kas kalpo kā orientieri un veido atskaites sistēmu ar ēku fasādēm blīvi apkļautajā ielas telpā. K. Pēkšēns bija pirmais, kas ar torņiem sāka akcentēt kvartālu stūrus, piemēram, Merķeļa ielā 1 (1896), Marijas ielā 11 un Baznīcas ielā 9/11 (1897), Avotu ielā 25 un Katoļu ielā 53 (1898), A. Čaka ielā 52, Tērbatas ielā 7 (1899) u.c.
K. Pēkšēna mākslinieciskā varēšana, veidojot ēku fasādes, liekas, bija neierobežota. Var tikai apbrīnot, cik veikli viņš rīkojās ar visdažādākajām formām un detaļām, izvietoja varenus atlantus, kas balsta erkerus un balkonus, sasēdināja skulptūras uz dzegām, konsolēm un pilastru kapiteļiem, cik bagātas un greznas durvis ir viņa celtnēm. Skaistākie K. Pēkšēna eklektisma stila darbi ir īres nami Alberta ielā 9 (1901), Audēju ielā 9 (1900), Avotu ielā 25 (1898), Baznīcas ielā 35 (1902), K. Barona ielā 11 (1911), Brīvības ielā 108 (1898) un 112 (1900), Bruņinieku ielā 39 (1899), Elizabetes ielā 77 (1902), Lāčplēša ielā 27 (1901), Marijas ielā 9 (1899) un 11 (1897), Merķeļa ielā 11 (1899) u.c. Tie visi, tāpat kā „Pavasara” biedrības nams Tilta ielā 32 (1888) veidoti piesātinātās, izkoptās neorenesanses formās. Milzīgā Ņesterovu nama Marijas ielā 9 kāpņu telpas sienas bija rotātas ar ornamentāliem gleznojumiem jūgendstila formās. Tie ir senākie pagaidām zināmie tāda tipa gleznojumi Rīgā. Tiesa, vēlākajos remontos tie notriepti ar viena toņa eļļas krāsu. Brīnišķīgi būvgaldniecības paraugi ir joprojām saglabājušās ieejas durvis Pēkšēna celtajos namos A. Čaka ielā 52 (1899), Dzirnavu ielā 3 (1899) un 159 (1900), Stabu ielā 49 (1898) u.c.
Teiksmainu pasaku pili atgādina ar veselu torņu mežu vainagotais neogotiskais īres nams Meža ielā 4a (1901 – 1903), bet K. Barona ielā 7/9 (1900) un Tērbatas ielā 7 (1899) un 33/35 (1900) fasāžu rotājumu caurauž gotiski, mauru arhitektūras u.c. stilu elementi. Sv. Trīsvienības klostera baznīca K. Barona ielā 126 (1900 – 1907, kopā ar A. Vanagu) veidota kā visas pareizticīgo baznīcas – t.s. krievu-bizantiešu stila formās.
20. gs. sākumā līdz ar jūgendstila uzplaukumu parādījās vairāki K. Pēkšēna projektēti nami, kas gluži vai fascinē ar šim jaunajam stilam raksturīgo dekoratīvo motīvu krāšņumu un daudzveidību. Tādas, piemēram, ir 1902. gadā celtās ēkas Strēlnieku ielā 6, Kaļķu ielā 11, Smilšu ielas 2 u.c. Pēdējai katras logailas apdare ir atšķirīgi, bet zem erkera veidotas hermas – balsti ar figurālu augšdaļu. Viena no tām kādreiz tika uzskatīta par „Mis Rīgu” starp akmenī kaltajām daiļā dzimuma pārstāvēm Rīgas namu fasādēs.
K. Pēkšēna daiļradei raksturīgāka tomēr ir solīda atturība un arhitektonisko formu loģika, kas izriet no jūgendstila mākslinieciskās metodes pamatprincipa – skaistumu celtnēm nevis pielikt no ārpuses, bet gan atvasināt no praktiskā, utilitāri nepieciešamā. Vairākumā viņa celtņu noteicošais ir skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjoma kārtojums, pārdomāta būvmateriālu izvēle, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai. Šādā racionālistiskā jūgendstila ievirzē veidoti banku nami Brīvības ielā 46 (1907) un Tērbatas ielā 14 (1909), īres nami Ausekļa ielā 14 (1909), Avotu ielā 1, 44 (abi 1904) un 66 (1912), K. Barona ielā 5 (1909), Baznīcas ielā 45 (1909), Brīvības ielā 148 (1912) un 172 (1911), Hospitāļu ielā 5 (1910), Marijas ielā 6 (1904), Noliktavas ielā 5 (1905), Rūpniecības ielā 3 (1908), 9 (1910) un 13 (1909), Skolas ielā 32 (1904), Slokas ielā 31 (1908), Tērbatas ielā 9/11 (1912), Vīlandes ielā 4, 10 (abi – 1908), 12, 14 (abi 1909) un 16 (1910) u.c. – visus neuzskaitīt. Dažās K. Pēkšēna celtnēs jūtama romantizēta vēsturisku motīvu reminiscence, citas izceļas ar kompozīcijas motīvu vertikālismu, kas ap 1910. gadu kļuva īpaši raksturīgs Rīgas jūgendstilam. Taču visas vieno formu izkoptība, elegance un visumā atturīgi rotājumi, kas uztverami tikai tuvplānā.
Rīgas jūgendstilā īpaša loma bija nacionālajam romantismam, un K. Pēkšēns stāvēja arī pie šī stilistiskā novirziena šūpuļa. Viena no pašām pirmajām nacionālā romantisma celtnēm Rīgā bija īres nams Lāčplēša ielā 4 (1905). Tam Pēkšēna izpildījumā sekoja īres nami K. Barona ielā 40, Brīvības ielā 192, Sapieru ielā 1a (1907), Ģertrūdes ielā 46 (1908) u.c. Cik šo ēku arhitektūrā atspoguļojas paša meistara, cik viņa jauno līdzstrādnieku radošais rokraksts, šodien grūti pateikt. Skaidri zināms, ka sešas ļoti interesantas ēkas – Tallinas ielā 23, Alberta ielā 12, A. Čaka ielā 26, Kronvalda bulvārī 10, kā arī Tērbatas ielā 15/17 un 33/35 – tapušas radošā sadarbībā ar E. Laubi. Kaut arī būvprojektus tām parakstījis K. Pēkšēns, māksliniecisko ideju autors bija E. Laube.
Interesantākās K. Pēkšēna celtnes ārpus Rīgas ir Ādažu un Doles pagastnams, Lejasciema baznīca (1895), paša meistara vasarnīca Jūrmalā, Dzintaros, IV Vispārējo latviešu dziesmusvētku pagaidu koncertzāle Jelgavā (1895) un latviešu draudzes Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 – 1090, nojaukta pēc Otrā pasaules kara). Rīgā viņa grūti aptveramo darbu klāstā ir arī daudzas jo daudzas koka ēkas. Rīga un Konstantīns Pēkšēns ir mūžam nedalāmi jēdzieni.
