M. Eizenšteina daiļrade saistās ar vienu no pašām pretrunīgākajām parādībām Rīgas 20. gs sākuma arhitektūrā – jūgendstilu tā agrākajā, ekstrēmi dekoratīvajā izpausmes formā. Tas ir visvairāk apbrīnots un visniknāk pelts, visskaļāk cildināts un visnoteiktāk noraidīts, Rīgai varbūt vismazāk raksturīgs, bet tai pašā laikā Rīga bez Alberta ielas nebūtu Rīga. Tā ir arhitektūra, kura gan apžilbina, gan atbaida, kura smej auglības pilnībā vai skumst nīgrā bezspēkā, enerģiski liesmo vai izplēn. Tajā spoža oriģinalitāte sadzīvo ar tiešiem atdarinājumiem, kurus, ja grib, var pat saukt par plaģiātu. M. Eizenšteina arhitektūra var patikt un var nepatikt, bet vienaldzīgu tā neatstāj nevienu. Pretrunās dzimst patiesība, bet pretruna mākslā nereti ir skaista pati par sevi. Eizenšteina daiļrade acīmredzot ir tieši šis gadījums.
M. Eizenšteins, pēc profesijas būvinženieris jeb, kā toreiz teica, civilais inženieris, izglītību bija ieguvis Sanktpēterburgā. Viņš strādāja Vidzemes guberņas valdē par satiksmes ceļu nodaļas priekšnieku. Pēc viņa projektiem Rīgā uzcelts vairāk nekā 15 daudzstāvu mūra dzīvojamo ēku, un gandrīz puse no tām tagad ir augstākās proves – valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi.
Būdams dzīvespriecīgs patmīlis, M. Eizenšteins cienīja pārticību, ko nodrošināja veiksmīga dienesta karjera. Aizvien skanīgākas kļuva iegūtās „činas” – galma padomnieks, valsts padomnieks, īstenais padomnieks. Mājās viņam patika uzņemt viesus, klausīties mūziku, baudīt delikateses un kavēt laiku kāršu spēlē. Skopas ziņas par M. Eizenšteina privāto dzīvi saglabājušās vienīgi viņa dēla – pazīstamā kinorežisora Sergeja Eizenšteina atmiņās, bet viņa arhitektūra dzīvo joprojām.
Pirmās M. Eizenšteina celtnes – īres nami Strēlnieku ielā 19 (1897), Krišjāņa Barona ielā 39 (1898) un Margrietas ielā 16 (1900) – uz vispārējā Rīgas arhitektūras fona ne ar ko neizcēlās. Tie bija tradicionālie eklektisma stila darinājumi ar fasādēs vienmērīgā ritmā sakārtotiem, galvenokārt renesanses formu garā veidotiem arhitektoniskās apdares elementiem un detaļām. Tāda ir arī Dzirnavu ielas 18. nama pagalma dziļumā pēc viņa projekta 1901. gadā celtā ēka. Taču 1904. gadā šajā pašā pagalmā M. Eizenšteins uzcēla vēl vienu ēku, un tā nepavisam nelīdzinās iepriekšējai. Pilnīgi cita apjomu kompozīcija, cita logailu forma, cits stils.
Krasas pārvērtības M. Eizenšteina daiļradē notika jau 1901. gadā, kad viņš cēla J. Legzdiņa namu Elizabetes ielā 33. Ēkas fasāžu kompozīcijas ritms un kopējā uzbūve vēl pilnīgi iekļaujas eklektisma arhitektoniski mākslinieciskajā sistēmā, bet apdares detaļas pārsteidz ar kaut ko pilnīgi iekļaujas eklektisma arhitektoniski mākslinieciskajā sistēmā, bet apdares detaļas pārsteidz ar kaut ko pilnīgi jaunu un nebijušu. Starp solīdi akadēmiskajām kaimiņu ēkām Rīgas bulvāros M. Eizenšteina būve burtiski mutuļo un verd. Te var redzēt gandrīz visu, kas Eiropas arhitektūrā sastopams pēdējo 1000 gadu laikā. Ir arī daudz kā vēl neredzēta – tāda, kas parādījās līdz ar jūgendstilu: dažādu liektu līniju un ģeometrizētu formu, kā arī augu motīvu ornamenti, maskaroni ar teiksmainām frizūrām, kurās sapinušies augu zari, ziedi un saknes, putnu spalvas, spārni un sazin kas vēl – domā, ko gribi.
Rīdzinieki ar jūgendstila mākslu visā tās grūti aptveramajā formu un izteiksmes līdzekļu diapazonā pirmoreiz iepazinās vērienīgajā pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām veltītajā izstādē 1901. gadā. Acīm redzot tieši te M. Eizenšteins guva ierosmi savam turpmākajam darbam.
1902. gads M. Eizenšteinam bija radošo pārdomu laiks, kad viņš neuzcēla neko. 1903. gadā parādījās trīs jauni meistara darbi – īres nami Elizabetes ielā 10a, 10b un Alberta ielā 8. Ēku Elizabetes ielā 10a vēl 1902. gadā tradicionālā eklektisma stilā bija projektējis ievērojamais latviešu arhitekts Konstantīns Pēkšēns, bet tās saimniece L. fon Hanovska kundze pasūtīja jaunu fasādes projektu M. Eizenšteinam, kas ietērpa ēku bagātās jūgendstila dekoratīvās formās. Elizebetes ielas 10b ēku M. Eizenšteins cēla turīgam namīpašniekam A. Ļebedinskim. Tā laika kritika ēkas fasādi novērtēja samērā atzinīgi, uzsverot prasmīgo tonālo risinājumu (gaiši pelēks un zils) un apdares materiālu izvēli, un piebilde: „Ja nebūtu šausmīgi izķēmoto sieviešu ķermeņu ar neizprotamajiem riņķiem rokās un tāpat arī briesmīgās sieviešu galvas atikā, tad te nebūtu ko pelt.” Milzīgā formu daudzveidība fasādē to pašu kritiķi spieda konstatēt „daudzējādā ziņā pa daļai neattaisnotas izstādes iespaidu”. Bet agrais, ļoti dekoratīvais jūgendstils bieži vien tāds arī bija – neapvaldītā formu spēlē liesmojošs. Interesanti, ka, veidojot šīs ēkas fasādi, M. Eizenšteins ārkārtīgi veikli izmantoja jau gatavu Leipcigas arhitektu G. Vinšmaņa un H. Kocela izstrādātu fasādes zīmējumu, kas bija publicēts kādā Sanktpēterburgā izdotā grāmatā par jaunā stila fasādēm.
Vācijā dažādi „jaunā stila” fasāžu zīmējumu albumi bija ļoti populāri, tos izdeva lielā skaitā, bet laikam gan nekur citur pasaulē tajos ietvertās formu kompozīcijas neieguva reālu iemiesojumu tādā apjomā un tik koncentrētā veidā kā M. Eizenšteina darbos Rīgā.
Lai nu kā, bet M. Eizenšteina celtnes Rīgā neatkarīgi no tā, kā tās vērtē, nekādi nevar nosaukt par lētām to nenoliedzamās mākslinieciskās vērtības dēļ. Galu galā māksla jau ir arī prasme iemiesot dzīvē dažkārt pat šķietami trakas lietas, nereālas idejas, uz ko M. Eizenšteins bija liels meistars. Vēlāk ilgu laiku visu jūgendstilu identificēja vienīgi ar M. Eizenšteina pārstāvēto dekoratīvi piesātināto novirzienu.
M. Eizenšteins savā ļoti īpatnējā jaunradē ne tikai prasmīgi atveidoja kaut kur noskatīto vai veikli izmantoja gatavas formu klišejas, bet atklājās arī kā savdabīgs mākslinieks, kura radošo talantu un profesionālo varēšanu nav iespējams noliegt. Alberta ielas apbūve tam ir labākais pierādījums.
Atšķirībā no lielākās daļas Rīgas bijušo priekšpilsētu apbūves, kuru daudzstāvu mūra namus visbiežāk cēla senāko koka ēku vietā, Alberta iela pilsētas plānā parādījās tikai ap gadsimtu miju, kad te līdz tam pilnīgi klajā vietā izdalīja zemes gabalus jaunu ēku celšanai.
M. Eizenšteina radīti ir Alberta 2, 2a (abas 1906), 4 (1904), 6 (1904), 8 (1903) un 13 (1905) nami. Tur pat blakus, Strēlnieku ielā 4a (1905) arhitekts uzcēlis bijušo S. Mitusova privātskolas ēku. Tādējādi gandrīz viss nozīmīgākais, ko radījis M. Eizenšteins, koncentrējas visai nelielā teritorijā, nostāk atrodas vienīgi P. Šteinberga nams Brīvības ielā 99 (1905).
Autors Jānis Krastiņš
