Vilhelms Ludvigs Bokslafs
Vilhelms Ludvigs Bokslafs ar sievu
Vilhelms Ludvigs Bokslafs
Vilhelms Ludvigs Bokslafs ir viena no spožākajām zvaigznēm 20.gs. pirmās puses Rīgas arhitektu plejādē.
V. Bokslafs – arhitekts praktiķis un teorētiķis, mākslas vēsturnieks un pedagogs, dziļas kultūras cilvēks – nāca no senas un bagātas aristokrātiskas Baltijas vācu dzimtas. Viņa senčos no mātes puses bija gan rātskungi, gan pilsētas birģermeistars, gan mātes brālis Georgs Vilhelms Timms (1820-1895) bija pazīstams gleznotājs. Arī arhitekta tēvs Nikolajs Ludvigs Bokslafs, pēc nodarbošanās tirgotājs, bija liels mākslas un vēstures cienītājs un lietpratējs – viņš radīja veselu virkni zīmējumu, kuros fiksēti daudzi senie Rīgas spīķeri un arhitektūras detaļas.
V. Bokslafs mācījās pilsētas ģimnāzijā. No 1878. līdz 1885.gadam viņš studēja arhitektūru Rīgas Politehnikumā, 1885.gadā strādāja arhitekta H. Šēla būvbirojā, bet no 1887. līdz 1892.gadam darbojās par Arhitektūras fakultātes dekāna profesora J. Koha palīgu. Pēc tam uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi. Vienlaikus bija arī taksators Rīgas Ugunsgrēku apdrošināšanas sabiedrībā, bija Lielās ģildes (no 1898.gada), Biržas komitejas (no 1901.gada) u.c. iestāžu arhitekts. Viņa darbnīcā zināmu laiku darbojās vairāki pazīstami Rīgas arhitektūras meistari – R. Donbergs, H. Mēlbarts, A. Vite, E. Frīzendorfs u.c.
V. Bokslafs veica arī pētījumus pilsētas arhitektūras vēsturē, par ko publicējis virkni rakstu periodikā. Viņu īpaši interesēja Pēterbaznīcas būvvēsture. Arhitekts piedalījās arī baznīcas atjaunošanā pēc Bermonta uzbrukumā nodarītajiem postījumiem. No 1919. līdz 1920. gada, viņš atjaunoja arī karā cietušo Doma baznīcu, Biržu, Lielo un Mazo ģildi, Melngalvju namu u.c. celtnes.
Salīdzinājumā ar vienu otru savu laikabiedru, V. Bokslafs Rīgā nav uzcēlis sevišķi daudz – viņa kontā ir 30 daudzstāvu mūra dzīvojamo un sabiedrisko ēku, kā arī vairākas rūpnīcu ēkas, taču gandrīz vai katrs viņa darbs ir ar kaut ko pirmreizīgs, viņa daiļrades un kultūrinterešu diapazons bija ārkārtīgi plašs. Virkne viņa celtņu Rīgā – Komercskola Kalpaka bulvārī 13 (1902 - 1905), bijusī Lielās ģildes kantoru un dzīvokļu ēka Amatu ielā 4 (1903), bijušais Angļu jūrnieku klubs Pils ielā 11 (1901), Āgenskalna (1910) un Čiekurkalna (1912) ūdenstorņi, Sv. Krusta baznīca Ropažu ielā 120 (1909) u.c. ir augstākās raudzes arhitektūras pieminekļi. Meistars ir autors daudzām celtnēm arī ārpus Rīgas.
19. gadsimta 90. gados V. Bokslafs uzprojektēja un uzcēla virkni ražošanas korpusu dažādās Rīgas rūpnīcās, piemēram, Holma manufaktūrā (1895 - 1914), Zasulauka vilnas manufaktūrā (1895 - 1910), Volfšmita spirta fabrikā (1895 – 1914), Šmita cementa fabrikā u.c., kā arī gumijas fabrikā „Kvadrāts” (1924) un ēkas Slokas celulozes fabrikā (1896). Bijusī Leitnera Velosipēdu un automobiļu fabrika starp Brīvības un Cēsu ielu izbūvēta ilgākā laika periodā gandrīz vienīgi pēc V. Bokslafa projektiem. Te, tāpat kā tālaika fabriku arhitektūrā vispār, valda tradicionālais, visai racionālistiskais „ķieģeļu eklektisma” stils. Ķieģelis ir vienīgais ārējās apdares materiāls arī dzīvojamajai ēkai Eduarda Smiļģa ielā 1 (1894). Tā bija pirmā mūra celtne šajā rajonā un tika iesaukta par Āgenskalna Rātsnamu.
Fabrikas ēkas Brīvības ielā 137 (1894) sākotnējo funkciju vēl tagad simbolizē skaistais vējrādītājs ar metālā izkalto velosipēdiņu vainagojumā. Turpat blakus – Brīvības ielā 139 – pēc V. Bokslafa projekta 1907.gadā uzcēla fabrikas administratīvo korpusu. Tā ir viena no celtnēm, kas ievadīja „stateniskā jūgendstila” novirzienu. Šī stilistiskā ievirze drīz vien Rīgas jūgendstila arhitektūrā kļuva par vienu no raksturīgākajām un izplatītākajām.
Tas nav vienīgais piemērs, kas ilustrē V. Bokslafa profesionālo novatorismu. Šai ziņā ievērības cienīga ir nelielā dzīvojamā ēka Kaļķu ielā 6 (1898). Nelielās celtnes mākslinieciskais veidols, detaļas un mērogs jūtami atšķiras no tolaik tradicionālajām vienmērīgi ritmizētajām, piesātinātajām eklektisma kompozīcijām un būtībā ir jūgendstila priekšvēstnesis.
Vienlaikus novatoriska un tradicionāla pieeja arhitektonisko uzdevumu atrisināšanai un vienmēr jūtīga attieksme pret vides kontekstu raksturīga faktiski visām V. Bokslafa celtnēm Vecrīgā – dzīvojamām ēkām Kalēju ielā 9, 18/20 (1903) un 49 (1901), Laipu ielā 1 (1903) u.c. Visbiežāk to apdarē izmantoti vispārināti stilizēti viduslaiku arhitektūras motīvi, dažkārt pat ne konkrētas detaļas, bet kopējais gars un noskaņa, un to loģiski diktē šo celtņu atrašanās viduslaiku vecpilsētā.
Ļoti interesanta ir arī bijusī Angļu jūrnieku kluba ēka Pils ielā 11, kurā tagad atrodas Dānijas vēstniecība. Kā daudzās V. Bokslafa celtnēs, arī te jūgendstilam raksturīgajai iracionālajai, pilnībā no iekšējās telpiskās uzbūves atvasinātajai arhitektūrai ir viduslaicīgs raksturs, turklāt ar tīri anglisku piegaršu.
Atšķirīgā arhitektoniskā ietērpā veidots būvuzņēmēja L. Neiburga īres nams Jaunielā 25/29 (1903). Te vairāk nekā jebkurā citā V.Bokslafa darbā izmantoti jūgendstila modes izgreznojumi un dekoratīvie elementi. Taču arī te arhitekts nav aizmirsis konkrēto vidi: lai ēka labāk iekļautos vecpilsētas apbūves mērogā, tās fasāde sadalīta vairākos posmos, kam ir atšķirīga arhitektoniskās apdares kompozīcija.
Vareno Valsts Mākslas akadēmijas ēku, protams, zina jebkurš rīdzinieks. Tā nenoliedzami ir viena no augstākajām virsotnēm V.Bokslafa daiļradē. Ēkas neogotiskais veidols bija pasūtītāja – Biržas komitejas – prasība būvēt skolu „ķieģeļu gotikas” stilā, kas uzrādītu īsti vācisku garu. V. Bokslafs šo prasību izpildīja nevainojami .
V. Bokslafs vairāk nekā jebkurš cits viņa kolēģis bija saistīts arī ar baznīcu celtniecību. Vispirms – ar J. Koha izprojektētās Lutera baznīcas Torņakalna ielā 3/5 (1888) un Sv. Alberta baznīcas Liepājas ielā (1901) būvvadību. No 1905. līdz 1909. gadam, pēc V. Bokslafa projekta uzcēla iespaidīgo, savdabīgās jūgendstila formās veidoto Dubultu baznīcu Jūrmalā, bet no 1909. līdz 1910. gadam – vienu no visīpatnējākajām Latvijas baznīcām – Sv. Krusta baznīcu Ropažu ielā 120 (kopā ar E. Frīzendorfu). Celtne ir klasisks t.s. ziemeļu jūgendstila jeb nacionālā romantisma piemineklis. Mārtiņa baznīcas draudzei 1901. gadā viņā uzcēla administratīvo ēku Baložu ielā 27. Arī šīs ēkas vēl neobarokālajā arhitektūrā ieskanas jūgendstila apjomu kompozīcijas paņēmieni.
Latviešu nacionālais romantisms uzplauka starp 1905. un 1911.gadu. Tam raksturīgās formas parādās arī vairākās citās V. Bokslafa celtnēs, piemēram, dzīvojamā īres namā Nometņu ielā 47 (1909), zināmā mērā arī Lienes ielā 7 (1907) un 9 (1912) un Āgenskalna ūdenstornī Alises ielā 4.
V. Bokslafa celto koka ēku klāstā pieminamas divas – Fridriha Candera ielā 1(1897, senākās koka ēkas, kura celta 1886.gadā pēc K. Felsko projekta, paplašinājums) un M. Nometņu ielā 43 (1900, paplašināta 1909).
Ap 1910. gadu arhitektūrā ienāca neoklasicisms – zināmā mērā retrospektīva, uz klasiskās arhitektūras formām balstīta ievirze. V. Bokslafa daiļradē tas atspoguļojas bijušajā īres namā Baznīcas ielā 19/23 (1910), Bokslafu ģimenes kapličā Lielajos kapos, ārkārtīgi lepnajā E. Švarca villā Mežaparkā, Visbijas prospektā 7 (1913), un daļēji arī Rīgas I savstarpējās kredītbiedrības bankas Smilšu ielā 6 (1910) un Doma baznīcas draudzes dāmu patversmes arhitektūrā Talsu ielā 7a (1910). Visur vairāk vai mazāk jūtama arhitekta doma par vides kontekstu.
Neoklasicisms dominē arī daudzos V. Bokslafa izstrādātajos Latvijas lauku muižu ēku projektos. No tiem gan visi nav realizēti.
Muižu ansambļu un to atsevišķu ēku celtniecība bija īpaši plašs arhitekta darbības lauks. Pēc viņa projektiem, piemēram, celtas G. Armitsteda medību pils ar stalli Jaunmokās (1901), pārveidota Jaunpils senā ordeņa pils (pēc 1905.gada) un atjaunota vai rekonstruēta virkne 1905. gadā nodedzināto muižu ēku, piemēram, Dzelzavā, Kalnmuižā (1908), Mālpilī (1907-1911), Nurmuižā (1912) u.c.
V. Bokslafa nopelns ir arī no pelniem un gruvešiem atdzīvinātā Lielstraupes pils (1905 – 1909). Tā bija ne tikai atjaunošana, bet faktiski pirmo reizi Latvijā realizēta īsti mūsdienīga restaurācija, atgriežot dzīvē un kultūras apritē izcilu vēstures pieminekli.
No daudzajām V. Bokslafa celtnēm ārpus Rīgas var minēt arī Slokas baznīcu (1901), vācu biedrības namu (1906) un vidusskolu (1928) Kuldīgā, kā arī vingrotavu un peldu iestādi Pērnavā (1906). Apliecinājums arhitekta vispusībai un nopelniem ir viņam 1931. gadā piešķirtais Rīgas Arhitektu biedrības goda locekļa nosaukums. Kopš 1933.gada viņš bija arī Rīgas airētāju kluba goda biedrs.
Mūža lielāko daļu V. Bokslafam nācās dzīvot sarežģītos vēstures periodos – pārdzīvojot gan Cariskās Krievijas rusifikācijas mēģinājumus, gan revolūciju, gan divus Pasaules karus. Kā baltvācietim viņam bija jāpamet Rīga 1939. gadā. V. Bokslafs mira Poznaņas bombardēšanas laikā.
Neikdienišķa vēriena mākslinieks un zinātnieks, ar izcilām darba spējām un daudzpusību apveltīts sava aroda meistars, V. Bokslafs bija ļoti koleģiāls, iejūtīgs, vienkāršas un atsaucīgas dabas cilvēks. Viņa vārdam ir visaugstākā prove ne tikai Rīgas, bet visas Latvijas kultūrvēsturē.
Izmantoti materiāli no:
J. Krastiņa grāmatas „Rīgas arhitektūras meistari 1850 – 1940” (izdevniecība Jumava 2002).
http://de.wikipedia.org
Autors Jānis Krastiņš
