Augusts ir ne tikai vasaras pēdējais mēnesis, bet arī laiks, kad vislabāk doties vēžot (šī sezona Latvijā ilgst no jūlija līdz septembrim). Rīdzinieki jūgendstila laikā pēc svaigiem vēžiem devās gan visbiežāk uz tirgu vai kādu no veikaliem, tad mājās šīs delikateses novārīja un pasniedza galdā īpašos traukos.
Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā ir četri trauki, kurus rotā vēžu figūras vai attēli – bļoda, divi šķīvji un forma cepšanai.
Alfa Valandera (Alf Wallander, 1862-1914) dizainētā un zviedru firmā Rörstrand izgatavotā bļoda ir puslodes formas trauks, kuru balsta trīs vēžu figūras dabīgā lielumā. Vācijas fabrikā Roesler izgatavotajam servējamajam šķīvim (lēzenajai bļodai) no pretējām malām rāpjas iekšā divi vēži, to izliektās astes pilda rokturu funkcijas.
Pusdienu šķīvis, ko rotā trīs uzzīmētu vēžu attēli, apgleznots Rīgā, J.Jaksch&Co porcelāna un fajansa apgleznošanas darbnīcā 1879. – 1915. gadā.
Ceturtais trauks – forma cepšanai ar reljefu vēža veidolu, izgatavots Rīgā, M.S.Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrikā. Bļodu un šķīvjus rotā sarkani – vārīti vēži. Dzīvs vēzis ir melnā krāsā, sarkans tas paliek, kad to iemet verdošā ūdenī. Arī latviešu tautas mīkla jautā: melns pirtī ieiet, sarkans iznāk. Vēžveidīgo čaulas satur dzeltenās, sarkanās, zilās un zaļās krāsas pigmentus. Kopā tie visbiežāk dod melnu krāsu, bet var būt arī nokrāsas – zilganmelna vai zaļa. Vārot vēžus, tie kļūst sarkani, jo noārdās visu krāsu pigmenti, izņemot sarkanos.
Latvijā šobrīd sastopamas četras vēžu sugas. Jūgendstila periodā bija tikai viena – platspīļu upes vēzis, vēlākos gados tika introducētas jeb ievestas trīs svešas sugas – šaurspīļu upes vēzis, svītrainais Amerikas jeb dzeloņvaigu vēzis un Amerikas signālvēzis. Rīdziniekiem jūgendstila periodā vēži bija itin iecienīta delikatese, un parasti tos iegādājās tirgū vai veikalos. 1901. gada 27. jūnijā “Baltijas Vēstnesis” informē, ka “Vēži ir dārgi: kāls [30 gabali] maksā 70-160 kap.” Pēc pāris gadiem (1903. gada 21. maijā) “Baltijas Vēstnesis” ziņo: “Vēžus pieved un piedāvā lietošanai no visām pusēm. Un tā kā Rīgā vēžu cienītāju, noņēmāju netrūkst, viņu pārdevēji piepatura stingras cenas. Daži vēžu uzpircēji brauc no Rīgas uz Iekškrieviju, kur vēžus dabū lēti iepirkt, pie kam tie tos še pārdodot dzen peļņu. Starp vēžu uzpircējiem rodas arī tādi, kas mazākturīgiem ļaudīm piegādā vēžus par lētākām cenām. Bet tādi piegādātie, piedāvātie vēži ir tikai vārīti. Pēdējā laikā tādi vēži tiek iznēsāti pa mājām. Bet tie ir nereti tādi, kurus, ja negrib saslimt, nevar nekādi lietot. Tādēļ vēžu cienītājiem no šādu vārītu vēžu pirkšanas vajadzētu atturēties.”
Tā kā turīgu rīdzinieku ģimenēs produktus iepirka un par pārtikas uzglabāšanu visbiežāk rūpējas kalpones, tad praktiskus padomus vēžu izvēlē un uzglabāšanā sniedz 1900. gadā iznākusī grāmata “Kas jāzin krietnai dienestmeitai”: “Vēži jo tumšāki, jo labāki. [..] Vēžus uzglabā kurvjos ar nātrēm, ābula [āboliņa] vai pētersīļu lapām. Lapas piespricē ar saldu pienu, no kā vēži pārtiek. Vēži ar taisnu asti ir slimi un nederīgi.”
M.Zāles pavāru grāmata (1902. gadā) dod norādes vēžu vārīšanai:” Svaigi vēži skaidrā ūdenī noskalojami, vārošā ūdenī ar kādiem zariem diļļu, drusku ķimeņu un lokiem jeb pāri sīpoliem vārīt liekami; 8-10 minūtes vārīti, 30 minūtes viņu pašu ūdenī silti turami, tad nokāsti, siltā ūdenī skaidri noskalojami, notecināmi, uz bļodas košā kaudzē saliekami un silti servējami.
Ēdieniem klāt liekamie vai ietaisīšanai nodomātie vēži tikai 6-8 minūtes vārāmi.
Stāvējuši vēži it uzmanīgi jāpārlasa, tik dzīvie vien lietošanai jāņem (jo nedzīvie tiek drīz skādīgi) un pāra ūdeņos labi nomazgājami.”
