Jūgendstila laikā vafeles mēdza cept gan svētku reizēs, gan arī svētdienas pusdienām. Šādiem nolūkiem saimniece izmantoja vafeļu pannu. Starp citu, Latvijā šī panna ir labi zināma un iemīļota kā “bada panna” un ar to ceptās vafeles tautā tiek sauktas par “bada pankūkām”.
Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas divas vafeļu pannas, abas muzejā nonākušas 2010. gadā. Savas konstrukcijas dēļ šīs pannas ir lietojamas uz tikai uz malkas plīts - panna ir ievietota apļveida rāmī un griežama ap savu asi, no plīts nepaceļot. Pannas ir lietas no čuguna un uz pannas vāka reljefiem burtiem ir lasāma vafeļu recepte (uz vienas pannas vācu valodā, uz otras – latviešu; receptes ir atšķirīgas). Lai arī uz pannām nav ražotāja zīmju, iespejams, ka tās izgatavotas Latvijā.
Vafeļu pannas sākotnēji tika kaltas no dzelzs (vācu valodā joprojām tās sauc Waffeleisen – vafeļu dzelzs, līdzīgi arī angļu valodā – waffle iron) un arī jūgendstila laikā tās tika sauktas par vafeļu dzelzīm. Vafeļu panna sastāv no divām metāla plāksnēm, tikai tā varēja iegūt vafeļu virsmas īpatnējo formu, dažādus uzrakstus un attēlus uz tām. Mūsdienu vafeļu pannas priekšteči plaši izplatīti Francijā jau 12. un 13. gadsimtā, Nīderlandē ap 1300. gadu, no 14. gadsimta tie sastopami visā Rietumeiropā un Centrāleiropā. Vafeles bija ierasts svētku cienasts Jaungada svinībās, kāzās un karnevālos, kur tās dāvināja kalpiem un istabenēm vai kā pateicību par laba vēlējumiem. Vafeles vizuālais un tekstuālais noformējums bija pielāgots šiem gadījumiem un ir pakļauts attiecīgā laika mākslinieciskajam stilam. Kopš 13. gadsimta otrās puses uz vafeļu pannām bija bagātīgi gravējumi, tie zuda 19. gs. otrajā pusē, pārejot uz rūpnieciskās liešanas un kalšanas tehnoloģiju vafeļu pannu izgatavošanā. 1869. gadā amerikānis Kornēlijs Svartvots (Cornelius Swartwout) patentē uz plīts virsmas liekamu vafeļu pannu, jau pazīstamajām vafeļu pannām pilnveidojot dizainu, pievienojot rokturi un asis, kas ļauj pannu viegli pagriezt un neapdedzināt pavāra roku. Patents tika izsniegts 24. augustā un tam par godu Amerikā šajā datumā tiek atzīmēta Nacionālā vafeļu diena (Zviedrijā vafeļu dienu atzīmē 25. martā). Ap 1911. gadu tika izgatavots elektriskās vafeļu pannas prototips.
1907. gadā izdotajā Minjonas grāmatā “Mājsaimniecības un pavāru māksla” par vafeļu cepšanu norādīts: “Vafeļu dzelzi vispirms sakarsē, nosmērē ar speķa gabaliņu vaj lupatiņā iesietu sviestu. Ja vafeļu dzelzs nav pietiekoši sakarsēta, tad mīkla līp klāt. Pabiezo mīklu ielej pa karotītei formā, rūpīgi aiztaisa un cep tad uz lēnas uguns vispirms no vienas, tad no otras puses brūnu, bet tikai dažas minūtes. Kad kā no abām pusēm apcepuse brūna, to atlupina ar nazi no pannas, uzliek siltā krāsnī uz papīra, kamēr visi izcepuši un dod tad visus reizē uz galda. – Vafeļu pannu nedrīkst bieži smērēt, tikai paretam.
Vafeļu formu noglabā vislabāki, kad starpā ieliek sūcekļu papīri un noliek sausā vietā. Tādas vafeles jeb oblates, kuras grib tīt tūtītēs priekš krējuma šūmu [putukrējuma] pildījuma, jāveido tūliņ siltas, jāsatin un jāsaliek, ka neatveļas vaļā.”
Turpat dotas arī receptes. “Vafeles ar skābo krējumu (priekš 8 personām). Sakulsta 6 olas dzeltanumus, pieliek pamazām nepilnu korteli miltu, ½ stopa skāba krējuma, karoti cukura, drusku sāls, kardamonu un pēdīgi piemaisa sašūmēto olu baltumu.” 20. gadsimta sākumā ieteiktās receptes var izmantot arī mūsdienās, un tas var būt savdabīgs gastronomisks ceļojums jūgendstila laikā.
