Jūgendstila laikmetā, kad rakstīja gan ar spalvaskātu, gan tintes pildspalvu, neaizstājams rakstāmpiederums bija tintnīca - trauciņš ar tinti, kurā iemērkt spalvu pirms rakstīšanas vai uzpildīt pildspalvu.
Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” kolekcijā glabājas gandrīz 20 dažādas tintnīcas, viena no tām izgatavota 20. gs.sākumā Varšavā (Polija), firmā “Bracia Henneberg”. Tintnīca ir viegla un eleganta, ar diviem tintes trauciņiem, rotāta ar reljefu augu un ziedu ornamentu un iegravētu īpašnieka monogrammu “J G”.
Brāļu Hennebergu 1857. gadā Varšavā dibinātā trauku un galda piederumu ražošanas rūpnīca specializējās sudrabotu galda piederumu un mājsaimniecības preču ražošanā. Frmas izgatavotā produkcija tika piedāvāta arī Krakovā, Kijevā, Konstantinopolē, Odesā, Teherānā, Tbilisi, Viļņā un citur. 1878. gadā tā bija pirmā rūpnīca valstī, kurā galda piederumu ražošanai izmantoja balto metālu (arī niķeļa sakausējumus). Mūsdienās šī ražotne darbojas kā fabrikas WFP HEFRA S.A. sastāvdaļa.
Tintnīcas Rīgā varēja iegādāties visdažādākajos veikalos, arī J.A.Kukura grāmatu tirgotavā. “Priekš dāvināšanas vislabāk iepirkties J.A.Kukura veikalā Rīgā, Marijas ielā 12 (Atceraties – ducis!)”. Piedāvājumā ir gan “kabatas tintnīcas, sākot no 50 kapeikām gabalā”, gan “marmora tintnīcas, rakstāmgalda piederumi”. (Reklāmas žurnālos “Baltijas Tirgotājs” un “Tagadne”, 1914.g.).
Tintnīcu vēsture ir ļoti sena. Vecākās tintnīcas atrastas arheoloģiskajos izrakumos, tās gatavotas no māla vai akmens. Savā ilgajā pastāvēšanas laikā tintnīcas būtība ir palikusi nemainīga - tas ir konteiners tintei un atvere spalvas iemērkšanai. Gadsimtu gaitā mainījās tintnīcas statuss – no vienkāršiem traukiem tintes glabāšanai, ko lietoja ierobežots cilvēku loks, tas kļuva par plaši pieejamu priekšmetu, kas ieņēma centrālo vietu uz rakstāmgalda praktiski vai katrā mājā un kļuva arī par cilvēku sociālā statusa simbolu. Tāpat kā daudzi ikdienas priekšmeti, arī tintnīcas īpaši atspoguļoja to izgatavotāju un lietotāju modes tendences, gaumi, laikmetu un kultūru. Kad 17. gadsimta beigās kļuva ierasts ar savu roku rakstīt lietišķās vēstules, mīlestības zīmītes u.c., rakstīšana kļuva populāra augstāko slāņu vidū. Vienkāršas keramikas, stikla un bronzas tintnīcas tika pārveidotas par dekorētiem mākslas darbiem. Tintnīcas un tintnīcu komplektus varēja izgatavot no akmens, metāla, stikla, porcelāna un daudziem citiem tajā laikā populāriem materiāliem. Tintnīcu "zelta laikmets" sākās tikai 19. gadsimta otrajā pusē, kad dominēja bagātīgi dekorēti sudraba rakstāmpiederumi uz sudraba paplātēm. Rakstāmpiederumu komplektus uz tualetes galdiņiem novietoja arī dāmas un saimnieces. Ceļojošie pārdevēji 18. un 19. gadsimtā izmantoja ceļojumu tintnīcas ar drošu aizdari, lai novērstu tintes noplūdi somās un koferos. Tintnīcu popularitāte sāka mazināties līdz ar tintes pildspalvas izgudrošanu 1884. gadā. Lodīšu pildspalvas izgudrojums 1932. gadā iezīmēja tintnīcas galīgo bojāeju. Taču pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pamatskolas skolēni joprojām sēdēja skolas solos, kuru priekšējā malā bija ievietota tintnīca. Mūsdienās izmantotās tintnīcas faktiski ir vienkārši, nedekorēti tirdzniecības trauki, kas izgatavoti no stikla vai plastmasas.
Lai arī laikmets, kad plaši izmantoja tintnīcas, jau ir pagātnē, jāatceras, ka ļoti liela daļa jūgendstila periodā tapušo literāro vai muzikālo darbu uzrakstīti, izmantojot tinti un, protams, arī tintnīcu.
