2024. gada 19. februārī aprit 150 gadi, kopš dzimis viens no pirmajiem latviešu profesionālās keramikas aizsācējiem Latvijā Pēteris Šteinbergs (1874-1938).
Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas vairāki Pētera Šteinberga apgleznoti porcelāna trauki - kafijas kanna un divas tases ar apkaštasēm.
Tie ir glazēti, balti, ar virsglazūras polihormu krāsu apgleznojumu - ģeometriska ornamenta rakstu joslām. Uz pamatnes apakšas autora paraksts melnā krāsā, kā arī ar zilu aizkrāsots ražotāja zīmogs.
Trauki apgleznoti mākslinieka darbnīcā Rīgā, 1913. gadā. P.Šteinbergs darbus parakstījis, datējis un – arī aizkrāsojis trauku ražotāja zīmogus (paši trauki ir izgatavoti Rīgā, M. S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrikā).
Šie trauki – kafijas kanna, tasītes un apaštasītes - ir daļa no kādas kafijas servīzes. Iespējams, no tās pašas, kura tikusi izstādīta P.Šteinberga trešajā personālizstādē Rīgā, 1913. gadā, un kuru savā recenzijā piemin Jānis Jaunsudrabiņš. Vēl vairāki trauki ar šādu pašu ornamentu - tases, apakštases un krējuma kanniņa - atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijā. Pārējo šīs servīzes trauku atrašanās vieta nav zināma.
“Man šķiet, ka runāt par Šteinberga darbiem plaši un gari ir tikai atkārtojums no tā, ko esmu jau vairākkārt teicis par viņa agrākajām izstādēm. Tagad, kur ar viņa podiem, telēķiem [šķīvjiem], tasēm un vāzēm ir pildīta liela telpa un kurā var tikt par brīvu iekšā, gan nevienam nevajadzētu kavēties, šo izstādi apmeklēt. Te nu ir redzams, ko cilvēks var pastrādāt un cik daudz paveikt, pie tam aizvien noturēdamies mākslas robežās. Un pie tam mēs vēl aizvien uzejam jaunus toņus, jaunus krāsu kopojumus, jaunus ornamentācijas izlietošanas veidus. Sevišķi skaisti izskatās vienkrāsainie trauki, ar mazām ornamentu stīpām vienā vai divās vietās. - Agrākajās izstādēs vēl neredzēti porcelāna trauki, kurus mākslinieks izgreznojis gaišām krāsām. Te ir vesela kafijas un reizē arī tējas servīze, kurai katrā ziņā drīzi radīsies pircējs. Vieglās krāsas uz baltā pamata sevišķi izceļas,” raksta Jānis Jaunsudrabiņš (Laikraksts “Latvija”, 1913. gada 30. novembris).
Pēteris Šteinbergs dzimis Valmiera apriņķa Labrenču muižā, kopā ar Ansi Cīruli apmeklējis Jūlija Madernieka studiju. “Ar Šteinbergu iepazinos jau 1904. gadā, kad tas pie manis apmeklēja zīmēšanas stundas un bij viens no apdāvinātākajiem skolēniem. Jau toreiz biju pārliecināts, ka no viņa iznāks krietns un centīgs radošs spēks mākslas amatniecības laukā. Un tagad viņš mūs jau pārsteidz ar veselu kolekciju dažādu mākslas podniecības ražojumu, no kuriem lielakā daļa ir ar paliekošu mākslas vērtību,” par savu bijušo audzēkni atceras Jūlijs Madernieks (“Dzimtenes Vēstnesis”, 1910. gada 21. janvāris). Keramiķa amatu apguvis patstāvīgi un 1907. gadā iekārtojis savu darbnīcu un cepli Rīgā. Kā raksta J. Madernieks, “ar dažu labvēļu palīdzību Šteinbergs tagad pats uzcēlis savu podniecības darbnīcu pie elektriskās tramvaja līnijas, starp Fēniksa fabriku un jauno Biķernieku baznīcu. Nelielā mājiņā, ar ērtu darbnīcu un lielu, labi ierīkotu krāsni, kura celta pēc jaunākiem tehnikas prasījumiem, atrodas Šteinberga ilgi loloto cerību realizējums. Bij jāpārvar daudz kavēkļu un nepatikšanu, iekam sagādāja vajadzīgo kapitālu, par kuru parūpējās daži interesenti, apzinādamies Šteinberga nenoliedzamās dāvanas, apbrīnojamo izturību un lielo enerģijas daudzumu. [..]
Mākslinieciskā iedvesma un stingri ieturēta stilizācija padara daudzus Šteinberga podniecības ražojumus par īstiem un pievelkošiem mākslas darbiem. Lai tikai apskatām viņa šķīvjus, lielās un mazās vāzes kā arī kafejas servīzus, tad redzēsim daudz skaistuma, redzēsim, ka pie darba pielikts ne tik vien daudz mīlestības, bet nojaušama arī stipra mākslas sajūta. Patiesi nākas grūti atturēties, lai aizietu mājās, nenopērkot kādu trauciņu, jo izstādītie darbi uz to vilināt vilina. Un kur lai mēs atrastu labāku un derīgāku istabas izgreznojumu, nekā šie dažādām vajadzībām nolemtie podniecības ražojumi?” (“Dzimtenes Vēstnesis”, 1910. gada 21. janvāris)
1914. gadā Pēteris Šteinbergs evakuējas uz Krieviju, kur Pēterpilī bija iecerējis nodibināt lielāku keramikas iestādi. Lielinieku režīmam sākoties, no šīs idejas nācies atteikties.Vēlāk dzīvojis Čudovas sādžā netālu no Ļeņingradas [tag. Sanktpēterburga], kur nodarbojies ar keramiku (līdz 1937). Represēts un gājis bojā Staļina personības kulta laikā 1938. gadā.
Ar savu māksliniecisko veikumu Pēteris Šteinbergs ir atstājis paliekošas pēdas latviešu lietišķās mākslas vēsturē, un viņa vārdu der atcerēties arī mūsdienās, kad interese par porcelānu un tā apgleznotājiem ir ļoti liela.
