Šogad aprit 155 gadi, kopš dzimusi Ellija Forsele-Rozentāle (1871-1943), dziedātāja, mākslinieka Jaņa Rozentāla dzīvesbiedre, kura attēlota ļoti daudzos viņa darbos. Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas Jaņa Rozentāla zīmējums “Smaidošā Ellija”.
Koncertdziedātāja, mecosoprāna balss īpašniece Elija Forsele-Rozentāle dzimusi Helsinkos, vokālo mākslu apguvusi Parīzē, Milānā un Romā. Atgriezusies dzimtenē un sākusi koncertgaitas. Sākotnēji viņas repertuārā dominējuši Somijas un Skandināvijas laikmetīgo komponistu darbi, arī vācu dziesmas, itāļu un franču garīgie dziedājumi.
Somiete Ellija Forsele (Elli Forssell) uz Rīgu atbrauc 1902. gada novembrī, lai uzstātos koncertā. Šeit viņu sastop mākslinieks Janis Rozentāls, uzplaukst mīlestība no pirmā acu skatiena. Pēc deviņām dienām Jānis Rozentāls vēstulē Ellijas tēvam Teodoram Forselam raksta: “Esmu iemīlējis Elliju no pirmā acu uzmetiena tā, ka nebūtu ticējis, ka tā kāds cer mīlēt. Visa viņas būtība, viņas dvēsele un ārējais veidols man liekas tik pazīstami un labi zināms, it kā mēs būtu pazīstami jau tūkstoš gadu. Mans visslēptākais un visideālākais priekšstats par sievietes tēlu, kādu esmu skatījis un vienmēr gaidījis kopš agras jaunības, nu dzīvs stāv manu acu priekšā, un es uzreiz jutu un jūtu arvien vairāk un vairāk, ka no seniem laikiem esmu mīlējis tikai viņu un mīlēšu allaž, kā nekad neviens nespētu mīlēt”.
Pēc iepazīšanās ar Jani Rozentālu Ellija bieži pievērsusies latviešu mūzikai – atskaņojusi Emīla Dārziņa, Alfrēda Kalniņa, Emiļa Melngaiļa u. c. autoru dziesmas, uzstājusies latviešu kultūras darbiniekiem veltītos pasākumos.
1906. gada 30. oktobrī atsauksmē par dziedātājas dalību Pārdaugavas Latviešu Labdarības biedrības lielajā koncertā laikraksts “Mūsu Laiki” raksta: “Ir dziedātājas, kuras skaisti dzied, bet kuras klausoties ir jāaiztaisa acis, lai neredzētu, kā viņas afektē. Bet sēdi nu ar aizmiegtām acīm kā ērms! Tas sabojā vislabākās dziedāšanas iespaidu. Par Elli Forsell-Rosentāl kundzi to nevar teikt. Gluži otrādi. Viņas izturēšanās ir tik vienkārši pievilcīga un tik apbrīnojami harmonē ar visu to, ko viņa izteic savā mākslā, ka neviļus mostas pret viņu dziļas cienības jūtas. Un tad pate viņas māksla…. Vajag tik dzirdēt, kā viņa izpilda, piemēram, mūsu tautas dziesmas. Svabadi, viegli un vienkārši, bet ar sevišķi dziļu sajūsmu. Viņu nevar vienaldzīgi klausīties. Viņas balss spēj saviļņot pat sastingušas jūtas dvēseles dzīlē. Tādēļ arī publika viņu uzņēma tādu neliekuļotu, ar tādu aizraujošu sirsnību un applausiem.”
1903. gadā Ellija Forsele top par Elliju Rozentāli. Pēc kāzām Rozentālu pāris īrē dzīvokli Bernharda Borherta mājā Rīgā, Kalnciema ielā 39, bet 1904. gadā apmetas Alberta ielā 12, kur nodzīvo līdz 1915. gadam.
Ellija Forsele-Rozentāle mirusi 1943. gada 25. jūnijā Rīgā, apbedīta II Meža kapos.
Rakstā “Atceroties Elliju Rozentāli” laikrakstā “Tēvija” 1943. gada 30. jūnijā par ā teikts: “Viņas dzīve pieder pie tām, kuras jāapzīmē par skaistām, kaut arī bijis jāpanes daudz grūtu un skumju brīžu. Prazdama uzupurēties kultūras lietu, un jo sevišķi sava mūža drauga Jāņa Rozentāla, labā, Ellija Rozentāle bija izcils paraugs. Nelaiķe bija dzimusi somiete, un viņas personība izpauda nesalaužamu dzīves spēku, kas raksturo somu tautu vispār. Viņas tēls ieguvis gandrīz vai simbolisku nozīmi. Ellija Rozentāle bija dzīva saite starp somu un latviešu mākslas un kultūras dzīvi.”
