2024. gada 9. martā aprit 150 gadi, kopš dzimis dzejnieks Vilis Plūdonis (1874-1940). Apaļajā gadskārtā dzejnieku pieminot, jāatceras, ka daudzi viņa izcilākie darbi tapa un pirmo reizi klajā nāca jūgendstila laikā, 20. gadsimta sākumā.
Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas vairāku Plūdoņa grāmatu pirmizdevumi. Katrs no tiem ir liecība gan par autora radošo veikumu, gan par sava laika grāmatu dizainu un poligrāfijas līmeni.
Plūdoņa poēmu “Atraitnes dēls” (sarakstīta 1900. gadā, presē publicēta 1901. gadā) pirmo reizi grāmatā izdod Ludis Neimanis Jelgavā, 1912.gadā. Darbu rotā mākslinieka Eduarda Šmita zīmēts krāsains vāks un melnbalti tušas zīmējumi. Mākslinieks Edurads Šmits (1891-1937) bijis Plūdoņa draugs, mācījies no viņa poētikas likumus un dzejojis arī pats. Kopš 1919.gada dzīvojis Krievijā un bijis zināms kā dzejnieks Eduards Šmits-Birojs.
Žurnālā “Jaunības Tekas” lasāma recenzija par šo izdevumu: ““Atraitnes dēls” ir Plūdoņa dzejas darbu vaiņagā viena no visgaišāki mirdzošām pērlēm. Tādi darbi dara dzejniekus tautai tuvus, pazīstamus. Jau ar pirmajiem pantiem tiek pie sacerējuma nenovēršami pienaglota lasītāja uzmanība un šī uzmanība neizsīkst, neizklaidējas līdz beidzamajam vārdam beidzamajā pantā. [..] Pie tāda dzejas darba mēs varam redzēt mūsu valodas bagātību, varam pie viņa attīstīt un izdaiļot savu dzejisko sajūtu, savu sirdi un prātu, tāpēc arī “Atraitnes dēlu” tagad sastopam vai katrā lasāmā grāmatā, katrā dzejoļu krājumā. [..] Grāmatiņa izdota glīti: krāsains vāks, labs papīrs, ilustrācijas. Kaut gan pēdējās varēja būt labākas, Patīkamāki būtu bijis, ja tagadējās cenas (35 kap.) vietā, ”Atraitnes dēls” būtu dabūjams par kādām 5 kap., kaut arī bez ilustrācijām; tad lasītāji – pircēji rastos arī no turienes, kam 35 kap. ir jau vesels kapitāls. Kam cena pa kabatai, tas lai nekavējas grāmatiņu iegādāties.” (“Jaunības Tekas”, 1913.g. aprīlis)
1912. gadā izdevējs Augusts Raņķis klajā laiž Viļa Plūdoņa “Rekviēmu” (sarakstīts un presē publicēts jau 1899. gadā). Grāmata veidota melnbaltā noskaņā, vāku, titullapu un vinjetes zīmējis Eduards Šmits.
“Plūdoņa “Rekviēms” jau ticis par tautas īpašumu. Kad tas 1899. gadā parādījās “Austrumā”, tūliņ tas ieguva vispārīgu atzinību un neviens vairs nešaubījās par Plūdoņa sevišķajām dzejnieka spējām. [..] “Rekviēms” ne vien literatūrā, bet arī tautas garīgajā dzīvē ieņem paliekamu vietu”, vēsta žurnāls “Druva” 1913. gada novembrī.
Roberts Klaustiņš vēlāk “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” rakstīs, ka “Plūdoņa rekviēmam, kas gan cēlies zem Mocarta iespaidiem, nevar būt ar pēdējo daudz vairāk kopīga, kā vien vārds. Kad Mocarts runā vecumā, nāves nojaudas drūmumā, un pats darbs noved viņu vai kapā, Plūdonis dzīvo pēc sava rekviēma sveiks, vesels… Ja viņš vēlāk, piem., “Atraitnes dēlā” nodod nāvei tādu pat versmīgu varoni, tad tas notiek vairāk dzīvības, ne nāves vārdā.” (1920. gada novembris)
1913. gadā Augusta Golta apgādībā iznāk Plūdoņa liroepikas grāmata “Dzīves simfonijas” (tajā sakopotas poēmas, psihodrāmas, balādes - oriģināli un tulkojumi), ar to Plūdonis kļūst par izcilāko balādes meistaru latviešu literatūrā.
Absolvējis 1895. gadā Baltijas Skolotāju semināru, Plūdonis par skolotāju strādā visu mūžu (1901-1914 Rīgas pilsētas savienotajā elementārskolā; tagadējā Rīgas Valda Zālīša pamatskola), paralēli ļoti aktīvi izvēršot savu literāro darbību. Darbi publicēti vispirms periodikā, pēc tam grāmatās. 20. gadsimta sākumā top arī “Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” (1901), “Fantāzija par puķēm” (1911), “Uz saulaino tāli” (1912). Plūdonis aktīvi tulko, nozīmīgākais tulkojums - 1908. gadā izdotais Frīdriha Nīčes darbs “Tā runāja Zaratustra”.
Plūdonis aktīvi pievērsās dzejas antoloģiju sakārtošanai. 1908. gadā, piemēram, iznāk “Balva” – dzejoļu un domugraudu almanahs jaunībai. Katrai gada dienai šeit publicēts viens dzejolis un aforisms. Starp citu, šajā almanahā publicētā dzeja savu renesansi piedzīvoja 80 gadus pēc grāmatas iznākšanas. 1988. gadā aktieris Edgars Liepiņš ierosinājis Jurim Kulakovam sacerēt mūziku visiem “Balvā” iekļautajiem 365 dzejoļiem. Juris Kulakovs komponējis apmēram 50 dziesmu, tās koncertos kopā ar E.Liepiņu atskaņoja apvienība “Ārprāc ‘88”.
Komponēts tika arī almanahā iekļautais Amadeja dzejolis ar simboliskajām rindām:
Atradu zem gruvešiem,
Kuros bij smakt,
Vēl labu mantu…
Vajag tik rakt !
