2025. gada 27. februārī aprit 155 gadi, kopš dzimis latviešu mākslinieks, etnogrāfs un pedagogs Jūlijs Madernieks (1870-1955). Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas divi Jūlija Madernieka mākslas darbi – glezna un pastelis, vairāki žurnāli un grāmatas ar viņa ilustrācijām, oriģinālzīmējumu krājums “Ornaments”, kā arī 1904. gadā viņa ieteiktā dziesmu svētku dalībnieku tērpa rekonstrukcija.
Abi darbi - eļļas glezna “Lauku sēta” un pastelis “Vakara ainava” tapuši 20. gadsimta sākumā. “Māksliniekam tuvi toreiz bija dabas tēlojumi, kuros atainotas dažādu dienas mirkļu noskaņas: gan novakares mijkrēšļa saplūstošās kontūras, gan saules gaismas atstarojumu ņirboņa dienas vidū”, raksta mākslas zinātniece Ināra Novadniece grāmatā “Jūlijs Madenieks”. Dabas studijas Madernieks gleznojis gan mācību laikā, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgos paņēmienus, gan arī studiju ceļojumos ārzemēs – Francijā, Beļģijā, Šveicē, Vācijā, un pēc tam tepat Latvijā.
Par dabas attēlošanu Jūlijs Madernieks 1912. gadā rakstīja žurnāla “Domas”augusta numurā: “Dabas lomu mākslā bieži vien pārprot publikas lielā daļa. Ir vēl daudz tādu spriedelētāju, kuri domā, ka verdziski pareiza dabas kopšana [attēlošana] ir neapgāžamākais mākslas ideāls un līdz ar to arī mākslas mērķis. Pielaižot šādas maldīgas domas iznāk, ka daba būtu augstākā māksla un mākslinieks tikai nenozīmīgs kopētājs. Tas ir ļoti nepareizi un izklausās pēc absurda. Daba nav māksla, tāpat kā ar fotogrāfisku aparātu uzņemts dabas skats nav māksla. Ir fakts, ka bez dabas māksla nav domājama, bet fakts ir arī, ka daba ir tikai nepieciešams materiāls, no kura tiek radīti mākslas darbi. Īsts mākslinieks stāv pāri dabai. Viņš to iekšķīgi pārvarējis ar savām garīgi attīstītām spējām, ne tikvien tehniski, bet arī idejiski. Īsts mākslinieks dabu veido pēc savas augstās misijas, pēc savām individuālajām savādībām, nemaz neprasot pēc publikas garšas. Tā rodas mākslas darbi, kuri saviļņo skatītāja cēlākās jūtas un rada augstu mākslas baudu. Tā rodas īpatnējs stils, ar savām ar savām oriģinēlām formām, līnijām un krāsām. Tā īsts mākslinieks pārvar dabu un top par viņas apskaužamo pavēlnieku.”
Kopš 1903. gada Jūlijs Madernieks aktīvi studēja etnogrāfisko mantojumu. Jaunrades meklējumus laikmetīga, latviska ornamenta jomā J. Madernieks 1913. gadā apkopoja oriģinālzīmējumu krājumā “Ornaments”. Viņš bija viens no pirmajiem, kas pievērsās burtu grafiskam risinājumam, to uzbūve nereti tuvināta ornamenta stūrainajiem ritmiem.
Gatavojoties 1904. gada vasarā paredzētajiem V Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem (tos gan Krievu-japāņu kara dēļ atcēla un svētki notika tikai 1910. gadā), Jūlijs Madernieks svētku rīcības komitejas uzdevumā to dalībniekiem piedāvāja “tautas apģērbu modernā garšā” – tradicionālo tautastērpu stilizācijas. Astoņu apģērba modeļu zīmējumi un apraksti tika publicēti žurnāla “Austrums” 1904. gada janvāra numurā. Muzejs “Rīgas Jūgendstila centrs” 2020. gadā, atzīmējot Jūlija Madernieka 150 gadu jubileju, rekonstruēja vienu no šiem savulaik ieteiktajiem tērpiem, to izgatavoja Vita Millere.
