2025. gadā muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumu papildināja ļoti vērtīgs ieguvums – ap 1912. gadu darināta jūgendstila kleita. Šo skaisto tērpu muzejam “Rīgas Jūgendstila centrs” uzdāvināja Modes muzeja veidotāja un vadītāja Natālija Muzičkina. Modes muzejs, savukārt, to bija iegādājies “Augusta Auction” izsolē ASV, kurā tika piedāvāti priekšmeti no Valentine’s Museum kolekcijas Ričmondā.
Kleita šūta no kokvilnas krepa auduma un mežģīnēm. Tā ir gara, taisna piegriezuma kleita ar aizdari mugurpusē, pusgarām piedurknēm ar dekoratīvu savilkumu. Reljefais izšuvums un izvilkuma elementi veidoti tehnikā, kas atgādina t.s. Filipīnu izšuvumu (Philippine embroidery). Tērpu darināšanā šajā laikā parasti tiek izmantotas kombinētas tehnikas – gan šujmašīna (visbiežāk – garo, taisno sānu vīļu šūšanai), gan roku darbs – detaļām, dekoratīvajai apdarei. Mežģīnes gandrīz vienmēr jau ir ar mašīnām darinātas, tātad cenas ziņā pieejamākas un vieglāk kopjamas.
Kleita paredzēta valkāšanai dienas laikā siltajā sezonā. Vasaras un dienas tērpos šajā laikā dominē ļoti gaiša krāsu gamma: balti, krēmīgi, pūdera, rozā, gaišzili toņi, kā arī bagātīgi izšuvumi un mežģīnes. Dodoties ārpus mājām, tērpu papildina cepure ar platām malām, cimdi, saulessargs, kā arī neliela somiņa.
Jūgendstila laikā rīdzinieki tērpus sev varēja noskatīt dažādos ārzemju modes žurnālos un pasūtīt pie šuvējām, par ko liecina sludinājumi laikrakstos. “Labi piegulošus dāmu apģērbus, kā balles un promenādes kleitas, blūzes un svārkus pagatavo pēc visjaunākiem ārzemju modes žurnāliem. Ģertrūdes ielā 46, dzīv. 21” (“Jaunākās Ziņas”, 1912. gada 3.marts).
Netrūka arī gatavo apģērbu veikali ar visdažādāko cenu diapazonu, to reklāmas lakrakstu lappusēs bija lasāmas itin bieži, dažubrīd bija norādītas arī kleitu cenas. “Speciāla dāmu konfekciju [gatavo apģērbu] magazina “Pariser Chic” Vēveru [Audēju] ielā 1” piedāvā Viesību un teātra kleitas (Princesse) tīrvilnas, moderni izgatavotas – no 19 rbļ. sākot., zīda vai angļu velveta – no 35 rubļiem sākot, rīta kleitas, atkarībā no materiāla (kokvilnas, vilnas vai zīda) – attiecīgi no 5,75, 12 vai 18 rubļiem. Protams, lētāk tērpus varēja iegādāties dažādās izpārdošanās.
Jau jūgendstila laikā Rīgā pastāv arī lietotu apģērbu veikali. “Apnēsātu drēbju magazinā elegantas kungu, dāmu un bērnu drēbes Dzirnavu ielā 90, Marijas ielas stūrī” (Dzimtenes Vēstnesis, 1910. gada 23. janvāris).
Savukārt, padomu un ieteikumu grāmatiņā “Nepieklājas” (Rīga, 1912. gads) norādīts: “Nepieklājas drēbes pārāk daudz izgreznot. Tagadējā vispārīgā pārmērība izgreznojumos tuvojas stipri mežoņu garšai un paradumiem, un pierāda pirmo skaistuma likuma nezināšanu, kuri aptver jēgumu, ka vienkāršība ir allaž pirmais tikums. Apģērbs, kas no augšas līdz apakšai apšūts lentēm, nevar patikt ne Dievam, ne cilvēkiem. Visus pārspīlējumus izglītotā kārta var atstāt ākstiem. Nepieklājas verdziski kalpot modei. Jāuzticas vairāk sava paša garšai un spieģelim nekā skroderenes ieteikumam un modes lapām. Kā tas iespējams, ka liela un maza sieviete var valkāt izskatā vienādus apģērbus, bet ka viena vaj otra neizskatītos jocīgi?” Par kleitas aprakstu paldies Modes muzeja kuratorei un projektu vadītājai Agritai Grīnvaldei.
