Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” alus kausu kolekcijā ir divi neparasti kausi – kausi ar noslēpumu.
Viens no šiem kausiem izgatavots no fajansa, otrs no māla, bet tos abus rotā uzraksts, kas tulkojumā skan – “Padzeries, bet neaplejies”. Lai arī uz muzeja kolekcijas īpašajiem kausiem nav ražotāja zīmju, tomēr vienu kausu var identificēt kā M.S.Kuzņecova Porcelāna un fajansa sabiedrības Tveras (Konakovas) fabrikas ražojumu. Starp citu, šī fabrika kausus ar noslēpumu izgatavoja līdz pat 1970. gadiem.
Šādi kausi bija populāri, korporāciju vidē tie tiek izmantoti arī mūsdienās, it īpaši jauno fukšu iesvētībās.
Kauss ar noslēpumu pēc izskata ir parasts alus kauss, no kura padzerties var ļoti vienkārši. Taču izdarīt to nepavisam nav viegli. Mēģinot iedzert kaut malciņu no šī kausa, dzēriens sāk līt nevis mutē, bet uz krūtīm, jo augšpusē krūze ir “caurumaina” – visapkārt pa perimetru krūzes sieniņās izveidoti 12 caurumiņi un vēl pieci ir uz apjomīgā krūzes kakliņa. Nezinot kausa uzbūvi, no tāda padzerties nav iespējams. Bet kausa noslēpums ir pašā rokturī – tas ir ar tukšu vidu. Kanālam, kurš atrodas roktura iekšpusē, ir ieeja pie krūzes dibena un izeja vienā no pieciem caurumiņiem pie augšējās malas. No kausa jādzer, aizspiežot ar pirkstu slepeno atveri osas iekšējā malā un sūcot šķidrumu caur vienu no spraudziņām.
Vācu valodā šādus kausus dēvē par “Lochkrug” vai “Vexierkrug”, angļu valodā “Puzzle jug”. Šādi amizanti kausi un joku krūzes ar caurumiem bija pazīstamas jau kopš 14. gadsimta, senākā zināmā krūze ražota Sentonžā (Saintonge) Rietumfrancijā. Turpmāko gadsimtu laikā krūzes bija izplatītas Itālijā, Vācijā, Francijā, Anglijā un citās Eiropas zemēs. Plašāku popularitāti tās ieguva 17. gadsimtā, tad arī palielinājās to ražošana. Traukus (un tie varēja būt gan kausi, gan krūzes) ar noslēpumu izmantoja gan augstmaņu dzīrēs, gan arī tautas gadatirgos publikas izklaidēšanai un jautrībai. Var tikai iedomāties šo objektu popularitāti mājās un krodziņos, jo dzērāji mēģināja iztukšot krūzes saturu, nepieļaujot tā notecēšanu uz apģērba. Pēc gara un alkohola pārņemta vakara šāds uzdevums kļuva par arvien lielāku izaicinājumu.
Un no krūzes ar noslēpumu būs mēģinājis padzerties ne viens vien, jo latviešu tautas pasakas, kuru finālā tiek svinētas kāzas, noslēdzas ar vārdiem - “Arī es tur biju, medu, vīnu dzēru, pa bārdu tecēja, bet mutē netika”.
