Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas divi krāšņi kandelabri – vairāku stāvu žuburaini svečturi. Katrs kandelabrs veidots kā metāla vāze ar divām romantizētām sievietes sejām un matos ievītiem ziediem. Vāzē ievietots stilizēts ziedošs krūma zars – svečturis piecām svecēm, pati vāze novietota uz malahīta vairāku līmeņu postamenta,. Kandelabrus darinājis franču tēlnieks Žils Bariāns (Jules Barian), uz pamatnes lasāms mākslinieka paraksts.
Lai arī tēlnieka Žila Bariāna veidotie dizaina priekšmeti un skulptūras reižu pa reizei parādās dažādu valstu izsoļu namos, par paša mākslinieka radošo darbību ziņu ir maz, vairāk rodama informācija par viņa politiskajām aktivitātēm. Tēlnieks un veidņu meistars Žils Bariāns (Jules Barian, 1873, Limoža – 1953, Limoža) dzīvojs un strādājis Limožā un Parīzē. Iesaistījies anarhistu kustībā, 1897. gadā bijis viens no vadošajiem dalībniekiem Limožas grupā. 20. gadsimta sākumā dzīvojis Parīzē, bijis anarhistu grupas "Les Iconoclastes" (Ikonoklasti) biedrs.
Senajā Romā vārds “kandelabrs” apzīmēja daudzzaru svečturus, ko galvenokārt izmantoja tempļos, villās vai prestižās ēkās. Šie svečturi bija izsmalcināti, izgatavoti no metāla vai marmora, un kalpoja eļļas lampu vai vaska sveču turēšanai. Tie bija ne tikai funkcionāls gaismas avots, bet arī dekoratīvs priekšmets. Gadsimtu gaitā kandelabri ienāca arī turīgo pilsoņu mājās un dzīvokļos gan kā apgaismes ķermeņi, gan arī kā īpašnieku sociālā statusa rādītāji un mājokļa dizaina elementi.
19. gadsimtā, starp citu, kāršu spēlē pieķertos krāpniekus esot situši ar kandelabriem vai svečturiem. Aicinājums sist ar kandelabru mūsdienu valodā atbilst apvainojumam krāpniecībā.
Rīdzinieki kandelabrus iegādāties varēja dažādos veikalos pilsētā, par tiem sludinājumos regulāri vēstīja laikraksti. “Uzkaramas, stāvu, salona, kabineta un darba lampas, kroņa lukturus, kandelaberus, sienas lampas un sienas lukturus, šejienes un ārzemju porcelāna un fajansa preces, īstas Bēmijas [Bohēmijas] un franču kristāla preces, broza un alfenīda [sakausējums no alvas un antimona] preces, nažus, dakšiņas un karotes lēti piedāvā P.Jansons, Rīgā, Vēveru [Audēju] ielā Nr.20., Teātra bulvāra stūrī.” (“Dienas Lapa”, 1900. gada 25. novembris)
Sludinājumi vēstīja arī par iedzīves izpārdošanām, tajās citu priekšmetu klāstā piedāvāja arī kandelabrus: “Daudz krāšņas ozola un rieksta koka mēbeles no 10 istabām, kroņa lukturs ar lampu un 18 svecēm, galda un stāvlampa, kandelaberi no 20 rbļ. sākot un dārgāki [..] pārdodami Dzirnavu ielā 37, no 10-6 p.p.” (“Baltijas Vēstnesis”, 1901. gada 28. februāris)
Dzīvoklī esošos kandelabrus tīrīja un spodrināja kalpones. Grāmatā “Kas jāzin krietnai dienestmeitai” par spodrināšanu ir norādīts – “Lukturi un lampas. Pie lukturiem un sveču manšetēm vispirms nomazgā siltā ūdenī stearīna plaiskumus. Sudraba un niķeļa lukturus spodrini. Jaunas sveces ieliekot tu vari, ja tās apašā pa resnu, drusku nokasīt, ja pa tievu, tad aptīt papīri.” Sadaļā par lielo jeb vispārējo tīrīšanu ieteikts: “Bronksētas lampas un kroņa lukturas noberz ar sausu lupatu, mušu netīrumus ierīvē ar sīpolu šķēli.”
Ja nu kandelabrs, vai kādi citi metāla priekšmeti mājās bija nolietojušies, tad Rīgas metāla preču fabrika “Planēta” piedāvāja tos atjaunot:
“Visus nolietotus metāla priekšmetus, kā: karotes, dakšiņas, nažus, maizes grozus, tējmašīnas, kafijas servīzes, kandelabrus, kroņluktus u.c. pieņem apzeltīšanai, apsudrabošanai (arī ar vecsudrabu), niķelēšanai, bronzēšanai, alvošanai un oksidēšanai Rīgas metāla preču fabrika “Planēta”, Stabu ielā 87. Pieņemšana pilsētā: Smilšu ielā 8, Ed.Udam & Co veikalā, Audēju ielā 9, C.Rehwald veikalā.” (“Rīgas Pilsētas Policijas Avīze”, 1901. gada 11. aprīlis)
