Decembrī svinam Ziemassvētkus un pušķojam eglītes, tāpēc šomēnes muzeja lietu stāsts - par egles kājām. Ziemassvētku kultūrā neatņemama vieta ir eglītei un tās rotāšanai. Ja kopš 18. gadsimta mājās pārnestās eglītes iestiprināja koka bluķī, koka kājā, ielika spainī ar mitrām smiltīm, vai piekāra istabā pie griestiem, tad 19. gadsimta otrajā pusē šim nolūkam sāka izgatavot metāla kājas. Jūgendstila perodā eglīšu kājas bija veidotas kā mākslas darbi, ar izdomu un fantāziju – no čuguna lietās egles kājas virsmā varēja būt attēloti zvaniņi, čiekuri, rūķi, ziedi, degošas svecītes, vai lasāmas Ziemassvētku dziesmu rindiņas. Šīs kājas bija paredzētas novietošanai istabā uz galda – lai ikviens var aplūkot ne tikai pašu eglīti, bet arī tās grezno kāju. Īpaši gatavotas un arī ļoti dārgas bija egles kājas, kurās ievietots mūzikas automāts – to ieslēdzot, eglīte griezās mūzikas pavadījumā.
Vācijā, Mīlakeras (Mühlacker) pilsētas rātsnamā ierīkots egļu kāju muzejs. To veido Heidi Švarcas savāktā un pilsētai uzdāvinātā kolekcija – 1200 egļu kājas; muzejā no šī visa kopējā skaita aplūkojamas ir 350 kājas.
Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas divas dažādas, 20. gadsimta sākumā Vācijā izgatavotas egles kājas. Tās ir lietas no čuguna un atspoguļo jūgendstila laika tradīciju – arī praktiskai lietai jābūt skaistai.
Egles kāja. Vācija, 20. gs. sākums. Čuguns. 23x23x19 cm.
Uz kājas pamatnes atveidota meža augu valsts ar koka saknēm, sūnām, sēnēm, nokritušiem zariem, cilindrs veidots ar egles stumbra faktūru – kājā ievietotā egle it kā atgriežas savā dabiskajā augšanas vidē mežā.
Egles kāja muzeja krājumā iekļauta 2013.gadā.
Egles kāja. Vācija, 20. gs. sākums. Čuguns. 22x22x12,5 cm
Četras degošas svecītes egles kājas pamatnes stūros rada asociācijas ar adventes vainagu – no adventes (gaidīšanas) izaug egle – Ziemassvētki.
Egles kāja muzeja krājumā iekļauta 2008. gadā.
