2025. gada 16. martā aprit 160 gadi, kopš dzimusi Aspazija (1865-1943) - dzejniece, dramaturģe, tulkotāja, kultūras un sabiedriska darbiniece. Apaļajā gadskārtā dzejnieci pieminot, jāatceras, ka daudzi viņas izcilākie darbi tapa un pirmo reizi klajā nāca jūgendstila laikā, 20. gadsimta sākumā.
Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas vairāki šajā laikā izdoti Aspazijas darbi, kā arī pastkartes ar iespiestiem viņas dzejoļiem. Katrs no tiem ir liecība gan par autores radošo veikumu, gan par sava laika grāmatu dizainu un poligrāfijas līmeni.
“Ar Aspaziju jāuzsāk mūsu modernās rakstniecības vēsture. Viņa bija šīs rakstniecības pirmais skaļais vārds, tās krāšņākais, individuālākais zieds. Tikai pēc viņas, tiklab hronoloģiskā, kā spilgtuma ziņā nāca Poruks. Un tad modernās dzejas piepildītājs Rainis”, Aspazijas Rakstu ievadā 1910. gadā raksta literatūrkritiķis Jānis Asars. Jūgendstila laikā Aspazijas dzeja un dramaturģija bija ļoti populāra, viņas grāmatas piedzīvoja atkārtotus izdevumus, viņas lugas raisīja diskusijas un tika iestudētas teātros daudzviet, bet par klajā nākošajiem darbiem presē tika publicētas recenzijas un atsauksmes.
Aspazijas dzejoļu krājums “Sarkanās puķes” pirmoreiz klajā nāk 1897. gadā Jelgavā (otrs izdevums – 1904. gadā Sanktpēterburgā, trešais – 1910. gadā Rīgā).
Līgotņu Jēkabs žurnālā “Vērotājs” 1905. gada februārī raksta: “Ja “Sarkanām puķēm” pirmreiz parādoties, daudzi redzēja viņās sava laika brīža jūsmu, izlasīja varbūt pat to tajās, kas tur nekad nebij, tad tagad mēs vislabāk varam redzēt, cik šinī krājumā arī īsti daudz skaistas, nenovīstošas dzejas. Būtu banalitāte tagad teikt vēl kādus sevišķus vārdus par labu vai ļaunu par tādiem dzejoļiem, kā: “Mēness starus stīgo”, “Sapņu tālumā”, – “Aijaja”, - “Kā kapu zvani” [“Kā kapa zvanis”] un tā t., kurus dzied un zina no galvas katrā sētā un mājā, kuri pārgājuši apziņā kā no tautas nākuši un tautai piederīgi.”
1909. gadā klajā nāk 1905.-1907. gada reakcijas upuriem veltīta Aspazijas tēlojumu grāmata “Spoži sapņi” ar mākslinieka Jāņa Zegnera vāka zīmējumu un ilustrācijām. Krājumā iekļautas trīs prozā rakstītas fantāzijas – “Via dolorosa”, “Meitenes mirte” un “Nāves pagalmos”, kuros ar alegorijām un simboliem Aspazija vispārinātā veidā tēlo laika atmosfēru un sajūtas, nākotnes vīzijas.
Laikraksts “Jaunā Dienas Lapa” sniedz pārskatu 1909. gada grāmatniecības ražai: “Sevišķi atzīmējama tā vispārējā parādība, ka nesenie lirikas plūdi itkā mitējušies. Ar pagājušo gadu salīdzinot jāsaka, ka šogad iznācis daudz mazāk dzejoļu krājumu. Varbūt tā ir zīme, ka mūsu dzejnieki nepadodas vairs tik viegli katram garāmskrejošam iespadam, bet vēro dzīves dziļākos dzinēja spēkus, krāj sajūsmu lielākiem, plašākiem darbiem. Lai nu kā, - ir labi, ka pārskrējis sīciņ-mīkstu lirisku dzejolīšu sniega putenis, un ka mūsu šā gada stāstu rakstniecība var uzrādīt kaut arī ne daudz, taču svarīgus, ievērojamus mākslas darbus. Tāds, par piemēru, ir Aspazijas dzejiskie tēlojumi: „Spoži sapņi“. Aspazija no sākta gala ir bijusi sapņu dzejniece. Bet viņas sapņi nav gļēvie mēnesnīcas un zilpuķīšu sapņi; viņas sapņi ir sapņi par cilvēces nākotni, par augstajiem ideāliem, uz kuriem tiecas sabiedrības dzīvākās, progresīvākās šķiras. Viņas sapņos skan skan dzīves prieks, cīņas drosme un spēks. Bet visu to viņas ārkārtīgi dzīvā fantāzija tērpj lieliskās alegorijās un krāšņos simbolos.” (1909. gada 19. decembris)
1910. gadā Ernesta Birznieka-Upīša izdevniecība “Dzirciemnieki” klajā laiž Aspazijas liriskās biogrāfijas “Saulains stūrītis” I daļu ar Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumiem. Dzejoļi sacerēti Šveicē, kur spazija tur uzturas no 1905. līdz 1920. gadam.
“Skaists, dzejisks ir Aspazijas “Saulainais stūrīts”. Var viņu tik ikvienam no visas sirds ieteikt. Tauta, kas cienī un mīlē savus dzejniekus, paceļ pate sevi. (Mājas Viesis, 1910. gada 25. augusts)
Aspazijas liriskās biogrāfijas II daļa “Ziedu klēpis” klajā nāk 1911. gadā, arī “Dzirciemnieku” izdevumā.
Dzejoļu krājumu vērtē dzejnieks Fricis Bārda:“Aspazija bez šaubām stāv tagad savas mākslinieciskās attīstības zenītā. To liecina vispirms viņas beidzamā laika ražība kvantitatīvā ziņā, jo pārrunājamais dzeju krājums, kurš no dzejnieces līdzšinējiem atsevišķiem krājumiem pats prāvākais, - pēc visa spriežot, ir sarakstīts apmēram vienā gadā. Ja gadā saraksta garu romānu, tas mazāk pārsteidz, bet ražot tādu vairumu lirikas, kura kopībā [kopumā] arī kvalitatīvi augsti stādama, tas prasa ārkārtīgi intensīvas un laimīgas mākslinieciskas koncentrācijas. [..] Kā svarīgākais visā šajā priekšvārdā jāatzīmē kāda dzejnieces atzīšanās, kurā viņa atsakās būt par “šķiras dzejnieci”, par kādu pēdējos gados daudzkārt to ir proklamējuši zināmā lēģera publicisti. Zīmējoties uz tagadējo šķiru cīņu, dzejniece atzīst par savu uzdevumu “sniegt ziedus tikpat uzvarētājam, kā uzvarētam”. (žurnāls “Druva”, 1912.g. februāris)
Liels interesentu skaits apmeklē arī Aspazijas dzejas vakarus. “Jelgavas latviešu biedrība svētdien, [1905. gada] 24. aprīlī savās telpās sarīkoja Aspazijas vakaru, pie kura dzejniece piedalījās personīgi ar kādu deklamāciju iz “Sarkanajām puķēm”. Diemžēl, Jelgavas Latviešu biedrības telpas ļoti aprobežotas, tā ka no publikas, kura bija uz šo vakaru nākuse, varēja piedalīties tikai ļoti maza daļa izredzētu. Citādi vakars noritēja ļoti jūsmīgi un “Sarkano puķu” sacerētāja mantoja nevien sirsnīgu piekrišanu, bet arī rozes.” (Mājas Viesis, 1905. gada 27. aprīlis)
Par Aspazijas popularitāti liecina ne tik vien grāmatu atkārtotie izdevumi, bet arī dzejoļu reprodukcijas uz pastkartēm, tās paredzētas visdažādākajiem dzīves gadījumiem, arī apsveikumiem Jāņos, Jaunajā gadā, vārda dienā u.c.
Aspazijas kā latviešu modernās dzejas un dramaturģijas aizsācējas, simboliskās ideju drāmas iedibinātājas vārds zelta burtiem ierakstīts latviešu literatūras vēsturē, un viņas daiļrade ir populāra arī mūsdienās.
