Jūgendstila laikā rīdzinieki bija ļoti iecienījuši Vērmanes dārzu, šeit nāca atpūsties, klausīties mūziku un arī paēst – parkā bija gan restorāns, gan minerālūdens iestāde. 1864. gadā parkā, pie Elizabetes ielas uzcēla arhitekta Hermaņa Geigenmillera projektēto restorānu "Lielais Vērmanis", tas bija meistarīgs koka arhitektūras paraugs. Restorāns varēja lepoties ar ziemas dārzu, kura telpisko savdabību noteica romantisku ainavu gleznojumi uz sienām un japāņu kabinets ar starpsienām no ažūra koka līstīšu dekora. Celtnes vienā daļā ar izeju gan uz Elizabetes ielu, gan uz dārzu bija paliela zāle ar skatuvi. Bija arī mazais paviljons. Restorāna ēku nojauca 1950. gadā, lai atbrīvotu vietu šodien parkā esošajai estrādei. Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas interesanta liecība par šo populāro Vērmanes dārza restorānu – no stikla liets alus kauss ar reljefu uzrakstu “GESTOHLEN im WÖHRM: PARK”.
Vērmaņparka restorānā publikas netrūka. Lai būtu lielāka garantija, ka apmeklētāji iztukšotos alus kausus nepaņems sev līdzi, restorāna īpašnieki 1883. gada vasarā izdomāja putojošo dzērienu pasniegt kausā ar uzrakstu, kas norādītu kausa izcelsmi – “Gestohlen in Wöhrmanschen Park” [Nozagts Vērmaņparkā]. Apmeklētāji par šādu uzrakstu uz kausa sajūsmā nebija. Laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” 1883. gada 30. maija numurā publicēts kāda “-x” iesūtītais viedoklis.
“Par ko ārzemēs varbūt pasmejas, ko tur ieskata par gluži labi izdevušos joku, tas pie mums atrod piedauzīšanu, jo - : cita tauta, citas ieražas. Tā Vērmaņa parks tagad iegādājies zeideļus [alus kausus] ar uzrakstu “Gestohlen in Wöhrmanschen Park”. Ārzemēs varbūt – kā jau sacīju – pasmiesies par tādu vareni gudru joku – bet mums viņš neder. Zeideļus varēja tikpat labi izsargāt no zagšanas, kad viņiem uzlika stempeli “Wöhrmanscher Park”, - jaukais vārdiņš “gestohlen” nepavisam nebij vajadzīgs. Šos zeideļus – zināms – tikai lieto tā sauktā “mazajā paviljonā”, kur publikas lielākā daļa pieder strādnieku kārtai. Es labprāt redzētu, ko sacītu tie kungi, kas tik laimīgi, labāku svārku un vairāk timpu [naudas] dēļ, sēdēt “lielajā paviljonā”, ja viņu pastētu bļodas apstempelētu ar trekno joku “gestohlen im Wohrmanschen Park”? Nu, un zagļi atrodami tikpat “lielu” vīru starpā, kā strādnieku šķirā. Tādēļ, pacieniet vaj nu visus ar savu prasto jociņu, vaj – lieciet savus zeideļus pie malas!”
Par restorāna apmeklētāju reakciju atcerējās arī kāds “Ursus” laikrakstā “Rīgas Apskats” 1908. gada 17. jūlijā: “Uzraksts uz glāzes, ka tā zagta, Rīgā sacēla nevis jautrību, bet īgnumu. Atgadījās vairākkārt, ka viesi apstellēja alu, bet redzēdami uz glāzes tādu uzrakstu, izskaidroja, ka no zagtām glāzēm negribot dzert. Ķelneriem bieži nācās ar pildītām glāzēm iet atpakaļ. Notikās pat, ka dažs uzrakstu izlasījis, aizsvieda glāzi ar visu alu prom. Pēc nevisai ilga laika glāzes ar uzrakstiem “Gestohlen im Wöhrmanschen Park” nozuda.”
“Lielā Vērmaņa” ēka nojaukta jau sen, saglabājušās tikai atmiņas un alus kausi ar neparasto uzrakstu, kas liecina par rīdzinieku savulaik iecienīto restorānu.
Alus kauss “Nozagts Vērmaņparkā”
Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā glabājas interesanta liecība par 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā populāru Vērmanes dārza restorānu “Lielais Vērmanis”– stikla alus kauss ar reljefu uzrakstu “GESTOHLEN im WÖHRM: PARK” [“Nozagts Vērmaņparkā” – vācu val.].
Jūgendstila laikā rīdzinieki bija ļoti iecienījuši Vērmanes dārzu, šeit nāca atpūsties, klausīties mūziku un arī paēst – parkā bija gan restorāns, gan minerālūdens iestāde. Parka daļā pie Elizabetes ielas 1864. gadā uzcēla arhitekta Hermaņa Geigenmillera projektēto restorānu "Lielais Vērmanis", kas bija meistarīgs koka arhitektūras paraugs. Restorāns varēja lepoties ar ziemas dārzu, kura telpisko savdabību noteica romantisku ainavu gleznojumi uz sienām un japāņu kabinets ar starpsienām no ažūra koka līstīšu dekora. Celtnes vienā daļā bija paliela zāle ar skatuvi ar izeju gan uz Elizabetes ielu, gan uz dārzu. Bija arī mazais paviljons.
Restorānā publikas netrūka. Lai būtu lielāka garantija, ka apmeklētāji iztukšotos alus kausus nepaņems sev līdzi, restorāna īpašnieki 1883. gada vasarā izdomāja putojošo dzērienu pasniegt kausā ar uzrakstu, kas norādītu kausa izcelsmi – “Gestohlen in Wöhrmanschen Park”. Apmeklētāji par šādu uzrakstu uz kausa sajūsmā nebija. Laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” 1883. gada 30. maija numurā publicēts kāda “-x” iesūtītais viedoklis. “Par ko ārzemēs varbūt pasmejas, ko tur ieskata par gluži labi izdevušos joku, tas pie mums atrod piedauzīšanu, jo - : cita tauta, citas ieražas. Tā Vērmaņa parks tagad iegādājies zeideļus [alus kausus] ar uzrakstu “Gestohlen in Wöhrmanschen Park”. Ārzemēs varbūt – kā jau sacīju – pasmiesies par tādu vareni gudru joku – bet mums viņš neder. Zeideļus varēja tikpat labi izsargāt no zagšanas, kad viņiem uzlika stempeli “Wöhrmanscher Park”, - jaukais vārdiņš “gestohlen” nepavisam nebij vajadzīgs. Šos zeideļus – zināms – tikai lieto tā sauktā “mazajā paviljonā”, kur publikas lielākā daļa pieder strādnieku kārtai. Es labprāt redzētu, ko sacītu tie kungi, kas tik laimīgi, labāku svārku un vairāk timpu [naudas] dēļ, sēdēt “lielajā paviljonā”, ja viņu pastētu bļodas apstempelētu ar trekno joku “gestohlen im Wohrmanschen Park”? Nu, un zagļi atrodami tikpat “lielu” vīru starpā, kā strādnieku šķirā. Tādēļ, pacieniet vaj nu visus ar savu prasto jociņu, vaj – lieciet savus zeideļus pie malas!”
Par restorāna apmeklētāju reakciju atcerējās arī kāds “Ursus” laikrakstā “Rīgas Apskats” 1908. gada 17. jūlijā: “Uzraksts uz glāzes, ka tā zagta, Rīgā sacēla nevis jautrību, bet īgnumu. Atgadījās vairākkārt, ka viesi apstellēja alu, bet redzēdami uz glāzes tādu uzrakstu, izskaidroja, ka no zagtām glāzēm negribot dzert. Ķelneriem bieži nācās ar pildītām glāzēm iet atpakaļ. Notikās pat, ka dažs uzrakstu izlasījis, aizsvieda glāzi ar visu alu prom. Pēc nevisai ilga laika glāzes ar uzrakstiem “Gestohlen im Wöhrmanschen Park” nozuda.”
Restorāna “Lielais Vērmanis” ēku nojauca 1950. gadā, lai atbrīvotu vietu šodien parkā esošajai estrāde. Par rīdzinieku savulaik iecienīto restorānu mūdienās stāsta vairs tikai pastkartes, presē lasāmās liecības un alus kausi ar neparasto uzrakstu.
