2025. gada 16. septembrī aprit 145 gadi, kopš dzimis gleznotājs, akvarelists un ilustrators Arnolds Tiggins (1880-1945).
Muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” krājumā ir Arnolda Tiggina glezna “Dzērbene”, tapusi 20. gadsimta pirmajā pusē.
“Ar īstu, dzimuša pilsētnieka prieku, gaišās, spilgtās krāsās Tiggins glezno savas ainavas no dažādām Latvijas malām. Sevišķi iemīlējis viņš ir Daugavu un Pļaviņu apkārtni. [..] Visus savus spēkus un laiku Tiggins ziedo savam darbam, strādāms bez atpūtas, no rīta līdz vakaram. Pats par sevi viņš mēdz teikt: "Manas dzīves vienīgā laime ir mans darbs. Ļaujiet man bez rūpēm strādāt, tad es neko vairāk nevēlēšos."”, par mākslinieku raksta “Madonas Vēstnesis” 1929. gada 6. oktobrī.
Gleznotājs Arnolds Tiggins dzimis Rīgā, dārzkopja ģimenē. No 1895. līdz 1902. gadam mācījies Blūma zīmēšanas skolā Rīgā, vienā laikā ar Jāni Jaunsudrabiņu, Pēteri Kalvi, Krišjāni Ceplīti, Voldemāru Zeltiņu, pēc skolas beigšanas studijas turpinājis Pēterburgā, akadēmiķa Ļeva Dmitrijeva-Kavkazska mākslas darbnīcā. Izstādēs piedalījies no 1902.gada, zīmējis vākus un vinjetes Rīgā izdotajam žurnālam “Dzelme”. 1909. gadā Arnolds Tiggins un Aleksandrs Štrāls sarīko gleznu un studiju izstādi Rīgā. Pāvils Gruzna par izstādi raksta: “Tiggina audeklīšiem tāds iespaids: dabas apbrīnotājs, ne dzejnieks. Jūrmala, Daugava, Lielupe, Ogre un citi mīļi un nemīļi stūrīši, un visi ar rūpību vākti, uzķerti kā caur fotogrāfa aparāta lodziņu, pedantiski izzīmēti, galu galā izveicīgi izkrāsoti.” (“Jaunā Dienas Lapa”, 1909. gada 24. decembris). Janis Rozentāls šajā izstādē skatāmos Tiggina darbus vērtē citādāk: “Ja Tiggina kungam būs tik daudz īstas mīlestības uz mākslu, cik viņam čakluma, tad varbūt pēc gadiem viņam būs tiesība stādīties publikas priekšā par gleznotāju. Šim brīžam viņš vēl gauži tālu no šīs tiesības, - vēl mākslinieks viņā nav pat pamodies.” (“Latvija”, 1909. gada 19. decembris.)
Par Tigina gleznām un to stilu domas ir daudzkārt dalījušās, bet savā būtībā viņš bija īsts mākslinieks un tāds arī palika visu mūžu, vēlāk atzina rakstnieks Kārlis Štrāls.
Pēc Pirmā pasaules kara un bēgļu gaitām Krievijā, A.Tiggins ar ģimeni atgriežas Latvijā, ir viens no Neatkarīgo mākslinieku vienības dibinātājiem. 1926. gadā viņš uz dzīvi apmetas romantiskajā Bebrulejā pie Pļaviņām. Mākslinieks daudz glezno Latvijas ainavas, arī portretus. Savas izstādes A.Tiggins sarīko ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā, Jelgavā, Tukumā, Pļaviņās un citur.
“Var teikt, ka neiekļūdams laureātos, viņš tomēr nav mazāk bagāts nopelniem, jo viņš ir gleznojis pa lielākai daļai lauku ļaudīm un ar savu mākslu saldinājis lauku drūmo dzīvi. Viņa gleznas dzīves priecīgas, tīras no pornegrāfiskiem paņēmieniem un iesilda ar savu izjūtu un kolorītu. [..] Un savādi: kamēr mūsu mākslas kritiķi negrib viņam laba vārda teikt, franču žurnālos atsauksmes tieši cildinošas. Un ka Tigina darbi pelna vairāk atzinības, nekā viņš avīzēs guvis, par to liecina viņa sekmes lauku izstādēs un arī prāvais viņa cienītāju skaits”, mākslinieka 50 gadu jubilejā raksta Emīlija Prūsas. (Latvis, 1930. gada 7.septembris)
1944. gada rudenī A.Tiggins dodas bēgļu gaitās un kara beigu posmā nokļūst Dānijā. Mākslinieks miris Kopenhāgenā, 1945. gada 6.jūnijā.
