Divu valsts galvaspilsētas pašvaldības iestāžu − Rīgas jūgendstila centra un Rīgas pilsētas arhitekta biroja – un profesionālās nevalstiskās organizācijas Latvijas Arhitektu savienības sadarbības rezultātā par godu vienai no nozīmīgākajām, spilgtākajām un daudzpusīgākajām personībām Latvijas arhitektūrā – Eiženam Laubem −, viņa dzimšanas 130. gadskārtu pieminot, Arhitektu namā Rīgā, Torņa ielā 11 (Zviedru vārtos) 2010. gada 24. maijā notiks arhitektes, pedagoģes un pētnieces Sandras Levānes (1960) publiskais priekšlasījums «Arhitekta Eižena Laubes (1880−1967) teorētiskais mantojums».
Eižens Laube bija arhitekts ar ievērojamu praksi, galvenā figūra Latvijas arhitektūras teorijā 20. gadsimtā, pedagogs, kā arī aktīvs un respektēts Latvijas valsts sabiedriskais darbinieks. Izglītību ieguvis Rīgas Politehniskajā institūtā (1899–1906), amata prasmi apguvis arhitektūras vecmeistara Konstantīna Pēkšēna birojā, 1907. gadā izveidojis savu biroju. Atbilstoši žurnāla «Latvijas Architektūra» datiem līdz 1940. gadam pēc viņa projektiem īstenotas 247 būves. Eižens Laube ir bijis Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļas docents, Baltijas Tehniskās augstskolas docents (1917–1919), Latvijas Universitātes profesors (1919–1944), rektors (1922), Arhitektūras fakultātes dekāns (1919–1922, 1932–1934, 1938–1940) un Latvijas Republikas Nacionālās celtniecības komitejas Arhitektūras jautājumu komisijas vadītājs (no 1936). 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, bijis Baltijas Universitātes Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes dekāns (1948–1950), 1950. gadā emigrējis uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Arhitektūras teorijas laukā Eižens Laube ir darbojies turpat 60 gadu garumā. Teorētiskā izziņa bija nepieciešama un neatņemama aktivitāte jau viņa profesionālās darbības sākumā, jo gadu pēc Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļas absolvēšanas Eižens Laube kļuva par tās docentu, bet no 1909. gada darbojās kā Rīgas pilsētas būvvaldes konsultants un eksperts vairākās lielu konkursu žūrijās. Viņa pirmais plašai sabiedrībai adresētais populārzinātniskais raksts «Par būvniecības stilu» publicēts 1908. gadā Rīgā. Eižena Laubes teorētiskā darba ražīgākais periods bija 20. gadsimta 20.–40. gadi, kad viņš bija Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes profesors un faktiski Latvijas valsts vadošais arhitekts. Viņa pēdējā publikācija bija filozofiska satura raksts «Cilvēks – sevī» Latvijas Arhitektu biedrības trimdā izdotajā žurnālā «Architekts» 1965. gadā, tādējādi teorētiskā darbība kļuva arī par viņa pēdējo radošo aktivitāti.
Kopumā publicēti vairāk nekā 60 dažāda apjoma Eižena Laubes teksti. Vairākums no tiem ir raksti profesionālajā un sabiedriskajā presē, kā arī divas grāmatas – «Krāsu un formu loģika» (Rīga, 1921) un «Raksti par arhitektūru» (Linkolna, ASV, 1960). Īpašu vietu ieņem trimdā angļu valodā sarakstītā un nepublicētā grāmata «Arhitektūras manifestācija» («Manifestation of Architecture»), kuras manuskripts datēts ar 1959.–1962. gadu un kuru autors nobeigumā pamatoti dēvē par traktātu. Darbā iekļautas praktiski visas Eižena Laubes teorētiskās izpētes tēmas, izņemot latviešu nacionālās stilistikas meklējumus arhitektūrā, un tajā, brīžiem diezgan tieši, var atpazīt daudzus agrāk un arī vēlāk sarakstītos tekstus.
Eižena Laubes mantojums Latvijas arhitektūras teorijā ir unikāls gan apjoma, gan aptvēruma, gan satura ziņā. Viņa atziņas par arhitektu profesionālās kvalifikācijas un arhitektūras kvalitātes kritērijiem, projektēšanas metodiku, arhitektūras teorijas un prakses attiecībām, kā arī uzskati arhitektūras valodas un estētikas jomā ir tiešā veidā ietekmējuši Latvijas arhitektūras attīstību un ir aktuāli arī šodien. Viņa zinātniskās domāšanas metode ir fundamentāli pamatotas un strukturētas izziņas paraugs. Savukārt ētiskie kritēriji, kas pilnībā saskan ar viņa reliģiskajiem uzskatiem, ir pieņemami ikvienam.
Darba «Arhitektūras manifestācija» nodaļās «Humānā arhitektūra» un «Arhitekta arhitektūra» Eižens Laube definē profesionālās kvalifikācijas kritērijus, to skaitā – kompleksas zināšanas un prasmes, pieredzi, spilgtu personību, profesionālo statusu, ētiku, iztēli un humānismu. Galvenās arhitekta spējas – uztvert problēmu kopumu, sintezēt risinājumus, koordinēt procesus, analizēt, sadarboties un vadīt. Ir jāizprot māksla un kultūra, konstrukcijas un materiāli, daba, savs laikmets un vēsture, zinātne, skaistums, piemērotības princips, cilvēka vajadzības un uztvere, patiesums, izteiksme, abstraktais, veselums, pilsētas organisms, rūpniecība, amatniecība. Arhitektam ir jāceļo, jālasa literatūra, jāpapildina zināšanas. Līdzās profesionālajiem kritērijiem viņš izvirza arī galveno Kanta ētikas ideju, ka cilvēks ir pats savas attīstības mērķis, respektīvi – katra cilvēka dzīves būtiskākais uzdevums ir personības pašrealizācija, un tās galvenie kritēriji ir brīvība un patiesums. Eižens Laube uzskata – jo spēcīgāka arhitekta personība visās cilvēciskajās un profesionālajās jomās, jo spēcīgāka ir viņa arhitektūra. Meistaram nepieņemamas ir tikai trīs cilvēciskās un profesionālās īpašības – savtīgums, paviršība un jebkāda veida dogmatisms. Rakstā «Latviski-nacionālā gara apzināta nostiprināšana mūsu celtnieciskā arhitektūrā» (1936) pie dogmatisma izpausmēm Eižens Laube pieskaita arī nacionālo iedomību – šovinismu.
Arhitektes Sandras Levānes priekšlasījums
«Arhitekta Eižena Laubes (1880−1967) teorētiskais mantojums»
Laiks – 2010. gada 24. maijs (sākums – plkst. 18.00)
Vieta – Arhitektu nams Rīgā, Torņa ielā 11
Organizētāji − Rīgas jūgendstila centrs, Rīgas pilsētas arhitekta birojs un Latvijas Arhitektu savienība