Mežaparks ir gleznains privātmāju rajons, kura arhitektūrā lielākoties atspoguļojas jūgendstila estētika. Mežaparkā sastopams gan tā sauktais „Šveices vasarnīcu” stils, gan vācu „dzimtenes stilam” tuvās formās. Jums ir iespēja izkāpt Mežaparka pieturā un apmeklēt Rīgas Zoodārzu un pēc tam ar nākošo retro tramvaja reisu atgriezties pilsētas centrā.
Pirmā sabiedriskā mūra celtne ārpus Vecrīgas, celta kādreizējā Pankūku bastiona vietā. Tā būvēta no 1860. līdz 1863. gadam pēc izcilā vācu arhitekta Ludviga Bonšteta projekta. Nams celts klasiskās formās eklektisma stilā, un to rotā teātra tematikai veltītas skulptūru grupas. Sākotnēji tajā atradās pilsētas Pirmais jeb Vācu teātris, kura vecajā ēkā savulaik strādājis Rihards Vāgners. 1882. gadā ēka cieta ugunsgrēkā; to atjaunoja Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings 1887. gadā. Nākamo rekonstrukciju opera piedzīvoja 1990.–1995. gadā. Latvijas Nacionālā opera ir repertuāra teātris, kas piedāvā operas un baleta izrādes, Rīgas Operas festivālu un vasaras izrādes ar starptautiski atzītu mākslinieku, kā arī pasaules operas un baleta zvaigžņu piedalīšanos.
19. gadsimta vidū Rīgas cietokšņu vaļņi bija zaudējuši savu nozīmi un traucēja pilsētas tālākai attīstībai, tādēļ tos nojauca. Nocietinājumu būvju vietā tika ierīkoti apstādījumi, bet no cietokšņa grāvjiem izveidots kanāls. 1880. gadā dārzu arhitekts Gotfrīds Kufalts parku pārveidoja. Šodien 10,5 ha lielais parks ir viens no skaistākajiem Rīgas parkiem. 3,2 km garo, apmēram 2 m dziļo pilsētas kanālu šķērso 16 dažāda platuma tilti.
Ēka celta no 1870. līdz 1875. gadam pēc Jāņa Fridriha Baumaņa projekta kā Aleksandra ģimnāzija. 1919. gadā latviešu komponists Jāzeps Vītols nodibināja Latvijas Konservatoriju, kas atrodas šajā namā. Mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija ne tikai sagatavo profesionālus atskaņotājmāksliniekus, komponistus, horeogrāfus, mūzikas skolotājus, mūzikas zinātniekus un pētniekus, bet arī piedāvā bagātīgu koncertsarīkojumu klāstu visiem mūzikas interesentiem.
Vecākā dabas bagātību krātuve Baltijā; 1845. gadā to nodibināja Rīgas Dabas pētnieku biedrība. Tur iespējams iepazīt Latvijas un pasaules dabas dārgumus. Tajā aplūkojamas ģeoloģijas, zooloģijas, botānikas, entomoloģijas, jūras, vides, izglītības, antropoloģijas ekspozīcijas.
Rīgas cirks ir vienīgais ziemas cirks Baltijā. 1880. gadā tolaik slavenais cirka mākslinieks Alberts Salamonskis nopirka zemes gabalu, kur vasarās uzsliet cirka telti un rādīt izrādes. Rīdzinieki cirka trikus drīz vien tik ļoti iemīļoja, ka telts kļuva par mazu. A. Salamonskis nolēma ķerties pie akmens ēkas būvniecības. Rīgas cirks tika uzcelts pēc arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projekta 1888. gadā. Apaļā cirka kupola oriģinālo konstrukciju tur sešpadsmit kolonnas, kuras sastāv no trim savienotām dzelzceļa sliedēm. Rīgas cirka izrādes notiek visu gadu, taču tradicionāli nozīmīgākā ir tieši ziemas sezona. Izrādēs piedalās viesmākslinieki no dažādām valstīm, kā arī Latvijas mākslinieki.
Pirmo Rīgas Latviešu biedrības ēku, kas celta 1869. gadā, projektējis arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis, un tā paplašināta pēc Konstantīna Pēkšēna projekta. 1908. gadā ēku nopostīja ugunsgrēks. Jaunceļamā Latviešu biedrības nama projektu nacionālā romantisma formās izstrādāja arhitekti Eižens Laube un Ernests Pole. Projekts pēc gada tika pārstrādāts neoklasicisma garā.
Vērmanes dārzs publiskā lietošanā tika nodots 1817. gadā. Tas atrodas bijušās cietokšņa esplanādes teritorijā. Dārza ierīkošanai un uzturēšanai 1829. gadā līdzekļus dāvinājusi Anna Ģertrūde Vērmane. Par godu viņai dārzs ieguvis Vērmanes dārza nosaukumu un tajā uzstādīts piemiņas obelisks. 1857. gadā līdz ar cietokšņa vaļņu nojaukšanu dārzs tika paplašināts, un tā platība sasniedza gandrīz 6 ha. Tas vairākkārt pārveidots – 1880. gadā pēc dārzu arhitekta Georga Kufalta projekta un 1923. gadā pēc dārzu arhitekta Andreja Zeidaka projekta. 2000. gadā dārzs ieguva jaunu izskatu – celiņi tika izklāti ar mākslīgiem bruģakmeņiem un dārzs apjozts ar metāla žogu.
Viens no lepnākajiem namiem krāšņajā bulvāru lokā ir slavens ne tikai ar savu vēsturi, bet arī ar palaco tipa arhitektūru un greznajām iekštelpām. Ēka būvēta 1876. gadā pēc Berlīnes arhitektu Vilhelma Bekmaņa un Hermaņa Endes projekta kā savrupmāja lieltirgotāja Pfāba ģimenei. Dekoratīvos rotājumus darinājis tēlnieks Augusts Folcs.
Ēka celta 1910. gadā Rīgas Amatnieku krājaizdevu kases vajadzībām pēc arhitekta Ernesta Poles projekta. Ēka ir izsmalcināts neoklasicisma paraugs ar gleznaini izkārtotiem dažādu orderu pilastriem un kolonnām, klasiskām flīzēm, festoniem un citām arhitektoniskām un ornamentālām detaļām. Kopš 1956. gada ēkā atrodas Latvijas Nacionālā bibliotēka, kas tika nodibināta 1919. gadā. Tajā vienkopus pieejams visplašākais literatūras klāsts – 4,5 miljoni vienību, kas aptver visas zinātņu nozares.
Ēka celta kā Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājkase banku arhitektūrai raksturīgās neoklasicisma formās. Vienā no augšējo stāvu dzīvokļiem atrodas izcilā latviešu folklorista Krišjāņa Barona memoriālais muzejs.
1911. gadā pēc arhitekta Ernesta Poles projekta celtā nelielā divstāvu ēka piedzīvojusi dažādus laikus un īpašniekus – šeit atradies kino, aptieka, spiestuve un zīmogu darbnīca, kafejnīca un vairākas tirgotavas. Kopš 1944. gada šeit darbojas Latvijas Leļļu teātris, kas priecē mazos skatītājus un viņu vecākus ar krāšņām izrādēm. Teātrī darbojas latviešu un krievu aktieru trupas.
Viens no spilgtākajiem racionālā jūgendstila piemēriem. Ēkas fasādes revolucionārajā arhitektūrā vienīgais ornamentālais rotājums ir abstraktas krāsainu flīžu mozaīkas, kas aizpilda linetes ap piektā stāva logailām.
Ēkas izsmalcinātajā mākslinieciskajā kompozīcijā dominē gotiski motīvi, kurus papildina atsevišķas mauru arhitektūras formas, heraldiski ciļņi un maskas jūgendstila izteiksmē.
Ēkas arhitektūru lielā mērā ietekmējis nacionālais romantisms. Fasādei ir uzsvērti vertikāls dalījums, pārsvarā ar taisnām līnijām un formām.
Neobarokālās ēkas fasādes piesātinātas ar orderu elementiem, balustrādēm, kartušām, patosa apdvestām skulptūru grupām un citiem būvplastiskiem veidojumiem, kuru stilistikā izmantoti jūgendstila elementi.
„Astrīdes nams” celts eklektisma stilistikā, fasādes kompozīcijā lietojot jūgendstila ornamentāli dekoratīvos elementus. Nams restaurēts 1995. gadā pēc Mārītes Mihailovas un Artūra Lapiņa projekta, autentiskās formās uzceļot arī zudušo stūra torni.
Nacionālā romantisma stilistikā risinātās ēkas fasādes apdarē izceļas apmetuma virsmā iestrādātas horizontālas dabiskā šūnakmens joslas. Izmantoti arī atsevišķi stilizēti latviešu etnogrāfiskie ornamenti. Izteiksmīga ir etnogrāfisko motīvu spēle no dabiskā akmens veidotajā ieejas portālā.
Vienīgā celtne ar atsevišķiem jūgendstila dekoratīviem elementiem eklektisma stila meistara K. Felsko daiļradē. Tās arhitektoniskajā apdarē izmantoti jūgendstila izteiksmē veidoti būvplastiskas elementi: maskas ar gariem, plīvojošiem matiem, lauvu galvas ar atņirgtām mutēm, medaljoni, ornamentālas jumta margas un spārnoti pūķi, kas vainago vimpergus virs ēkas stūriem.
Nacionālā romantisma stilistikā veidota ēka, kuras fasādes apdarē lietoti tikai dabīgi būvmateriāli. Arhitekts atteicies no ornamentāliem rotājumiem, bet izmantojis dažādu faktūru apmetumu un šūnakmeni. Erkera balstījumā un caurbrauktuves ailes pārsedzē eksponētas metāla konstruktīvās detaļas.
Vieta, kur vienā telpā atrodas gan mākslas galerija, gan kafejnīca, kas veido īpašu atmosfēru, padarot to par dzīvu, apmeklētu un demokrātisku vietu, kur labi jūtas gan jauni, gan veci. Ik mēnesi galerijā apskatāma cita izstāde.
Nacionālajam romantismam tuvajā ēkas koptēlā iekļauti atsevišķi neoklasicisma formālie elementi. Zelmiņus vainago stilizēta pūce, bet granīta portālu Ģertrūdes ielā – vanags. Ēkas arhitekts bija arī tās īpašnieks.
Elegantajā fasādes kompozīcijā neoklasicisma arhitektoniskā apdare sintezēta „stateniskā jūgendstila” mākslinieciskajā izteiksmē.
Celtnes apjoms veidots laikmetīgās formās, izmantojot koka apdari. Apakšējos stāvos atrodas veikali, bet augšējā – trenažieru zāles un ārstu kabineti.
Nacionālā romantisma stilistikā veidotas ēkas. Vārtu ailas pārsedzi Krišjāņa Barona ielā 62 rotā krāsaina latviešu etnogrāfisko ornamentu frīze. Krišjāņa Barona ielā 64 ēkas balkonu un uzjumteņu balstos lietotas savdabīgas ēģiptiešu kolonnas. Šajos monumentālajos un izteiksmes stabilitātē nesatricināmajos tēlos bija iekodēta sava veida „klusās pretestības” ideja – nācijas pašcieņas, pašaizsargāšanās un pašsaglabāšanās apliecinājums.
Ēka ar augsto, efektīgo stūra torni, kuru vainago neliels grotesks erkers ar smailu jumtu, ir pilsētvidē labi pamanāms kvartāla stūra akcents. Racionāli lietišķajā, bet spēcīgi artikulētajā stateniskā jūgendstila apjomu kompozīcijā nojaušamas 20. gadsimta divdesmito gadu funkcionālisma jeb modernās kustības priekšvēsmas.
Ēku cēlusi vīna un Havannas cigāru tirdzniecības firma „Louis Lundmann & Co”. Asimetrisko, viduslaicīgās formās veidoto ēkas fasādi rotā tās funkciju simbolizējoša skulptūra, ko radījis tēlnieks Augusts Folcs. Tagad ēkā atrodas vairāki veikali.
Tirgus šajā vietā pastāvējis jau kopš 1876. gada. Sākotnēji to dēvēja par Lielā pumpja tirdziņu, jo turpat atradusies artēziskā aka ar dzeramo ūdeni. Šī iemesla dēļ te tika ierīkots pirmais Rīgas zirgu tramvaja galapunkts. Vēlāk pēc R. Šmēlinga projekta tika uzbūvēti divi moderni paviljoni, un tirgus ieguva Aleksandra tirgus nosaukumu. Tirgū atrodas pirmā slēgtā tirdzniecības halle Rīgā, kas paredzēta gaļas tirdzniecībai. Halle veidota eklektiskajā „ķieģeļu stilā” un pārsegta ar metāla kopnēm. Tirgus teritorijā tika uzcelta arī otra tirdzniecības halle. Pēc Pirmā pasaules kara tirgu pārdēvēja par Vidzemes tirgu.
Ēkas būvapjoms aizņem divus zemesgabalus kvartāla stūrī, apjožot plašu iekšējo pagalmu, kas bija paredzēts kā tirdzniecības pasāža. 1910. gadā īpašnieka J. Ozoliņa izsludinātajā projektu konkursā augstāko godalgu ieguva arhitektu K. Pēkšēna un E. Poles priekšlikums, kura idejas arhitekts J. Alksnis detalizēja būvprojektā. Fasāžu elegantajā arhitektoniskajā apdarē jaušama stateniskā jūgendstila un neoklasicisma elementu sintēze.
Dailes teātra celtniecība tika uzsākta 1959. gadā pēc arhitektes Martas Staņas projekta, taču tā pabeigta tikai 1976. gadā. Celtne atspoguļo modernisma estētiku ar funkcionālajai nozīmei atbilstošu konsekventi diferencētu apjomu kārtojumu. Skulpturāli plastisko veidojumu fasādē darinājuši tēlnieki Ojārs Feldbergs un Imants Murovskis. Lielajā skatītāju zālē ir 944 vietas, bet mazajā zālē ap 200. 2006. gadā pēc arhitekta Mārtiņa Batraga projekta teātris tika rekonstruēts un kļuva par NATO Rīgas samita norises vietu. Teātra repertuārā ir gan pasaules klasiķu, gan mūsdienu autoru lugu uzvedumi.
Šī Rīgas Namu būves sabiedrības celtā ēka ir unikāls arhitektūras piemineklis, kura stilistika tālu apsteigusi savu laiku: ar uzsvērti horizontālo, galos noapaļoto balkonu kārtojumu un lentveida logu motīvu tā neatšķiras no raksturīgiem 20. gadsimta divdesmito trīsdesmito gadu mijas funkcionālisma jeb modernās kustības formveides piemēriem. Fasāžu apdarē nav izmantoti ornamenti.
Pirmo šokolādes fabriku Rīgā izveidoja vācu uzņēmējs Teodors Rigerts 1870. gadā. Vēlāk tā pārtapa par a/s „Laima”. Kārdinošā saldi rūgtā smarža, ko jūt, tuvojoties šim namam, liecina, ka te top saldumi: šokolādes tāfelītes, konfektes, karameles, zefīrs, cepumi, vafeles, marcipāns.
Izteiksmīgās jūgendstila ēkas arhitektoniskajā tēlā jūtamas nacionālā romantisma iezīmes. Daudzveidīgo ornamentālo ciļņu rakstos stilizēti latviešu etnogrāfiskie motīvi.
Rīgas Dzemdību nams uzcelts 1973. gadā pēc arhitekta Aleksandra Siņicina projekta. Tā ir lielākā dzemdību palīdzības iestāde Latvijā.
Monumentāla ēka atturīgās stateniskā jūgendstila formās. Tās centrālo erkeru vainago skulptūru grupa „Kalēji”, ko darinājis tēlnieks Augusts Folcs.
Nelielā pildrežģa celtne akcentē Hospitāļu un Miera ielas sateku. Tās apjomu kompozīcija un arhitektoniskās detaļas atspoguļo jūgendstila estētiku. Ēka atjaunota 1995. gadā pēc arhitektes Tatjanas Grīnbergas projekta. Tai blakus atrodas viena no 20. gs. divdesmitajos gados masveidā celtajām elektrības transformatoru apakšstacijām, kas veidotas historizētās klasiskās formās ar frontonā iekļautu Art Deco stilistikā ieturētu „latvisku” saules motīvu.
Lielie kapi ir ievērojamākā Rīgas 18.–19. gadsimta nekropole; tās teritorija ir 35 ha. Kapi radušies pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II 1772. g. aizlieguma turpināt apbedījumus pilsētu baznīcās un to tuvumā. Lielo kapu pamatā ir Doma, Pētera, Reformātu, Jāņa, Ģertrūdes un Jēzus, kā arī Jēkaba luterāņu draudžu un pareizticīgo Pokrova draudzes kapsētas, kas laika gaitā saplūda kopējā kapu teritorijā.
Jūgendstila ēku grupas arhitektūrā zināmā mērā atspoguļojas tā laika vācu „dzimtenes stila” (Heimatstil) mākslinieciskā izteiksme. Ēkas izceļas ar bagātu apjomu kompozīcijas plastiku. Sevišķi interesanti veidota ēka Miera ielā 91. Daļa no tās apjoma atvirzīta no apbūves līnijas, gleznaini bagātinot ielas telpu.
Ēka ir spēcīgs arhitektonisks akcents apkārtējā pilsētvidē. Samērā greznās un piesātinātās fasāžu apdares mākslinieciskajā kompozīcijā izceļas atsevišķi jūgendstila ornamentālie ciļņi un stūra tornis.
Brāļu kapi ir nozīmīgākais Latvijas memoriālais ansamblis – tajā apbedīti vairāk nekā 2,5 tūkstoši Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušo. Ansambļa pamatā ir dārzu arhitekta Andreja Zeidaka kapu plānojums. 1923. gadā konkursā par labāko projekta autoru tika atzīts tēlnieka Kārļa Zāles izstrādātais mets. Ansambļa veidošanā piedalījās arī profesors Pēteris Feders, un celtniecībā līdzdarbojās arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Aiz monumentālajiem vārtiem kapu ansambļa dziļumā ved liepu aleja. Tai seko ozolu birzs apkļauta paaugstināta terase ar mūžīgo uguni, bet aiz tās – iedziļināts kapulauks ar Mātes Latvijas tēlu noslēgumā.
20. gadsimta sākumā, sekojot tā laika modernajai pilsētbūvniecības tendencei veidot t. s. „dārzu pilsētu”, arī kapsētu izveides pamatā tika likti jaunie zaļās arhitektūras principi. Rīgas dārzu arhitekts Georgs Kufalds pēc Hamburgas Olsdorfas kapsētas parauga 1903. gadā izstrādāja jaunas Rīgas kapsētas – Meža kapu – projektu. Tā ir viena no plašākajām, mākslinieciski izteiksmīgākajām un vēsturiski nozīmīgākajām 20. gadsimta Rīgas apbedījumu vietām. Te atdusas Latvijas prezidenti, brīvības cīnītāji, okupācijas varas mocekļi, zinātnes, kultūras un sabiedriskie darbinieki. Arī mūsdienās šie kapi ir Latvijas izcilāko personību apbedīšanas vieta.
Arhitekta Vilhelma Boksalfa 1912. gadā projektētais ūdenstornis Rīgas pilsētai ir pamanāms jau iztālēm – slaids būvķermenis, kurā atturīgi lietoti krāsu, apmetuma, logailu, akmens detaļu komponenti un kuram ir liektas konfigurācijas jumts ar virsgaismu.
20. gadsimta sākumā Eiropā populārās dārzu pilsētas idejas agrākā realizācija. Apbūve tika sākta paugurainā priežu mežā, ko toreiz sauca par Ķeizarmežu. „Villu kolonijas” gleznainais ielu tīkls izveidots pēc Rīgas dārzu direktora Georga Kufalta projekta.
Mežaparks ir iecienīta rīdzinieku atpūtas vieta, kurā var izklaidēties gan ziemā, gan vasarā. Tas ir atpūtas parks visai ģimenei – mežā ir izveidota šķēršļu trase, kuru veido starp kokiem nostieptas troses, tīkli, dažādu konstrukciju tiltiņi, šūpoles, baļķi, virves un kāpnes. Ieeja Mežaparkā ir bez maksas, lai gan pasākumu laikā var būt jāmaksā par ieeju atsevišķās parka zonās.
Zooloģiskais dārzs dibināts 1912. gadā un aizņem 19,9 ha lielu teritoriju. Tā ir vides izglītības un dabas aizsardzības iestāde. Šobrīd Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza kolekcijā ir aptuveni 470 sugu – 3000 dzīvnieki (neskaitot bezmugurkaulniekus), kurus ik gadu ierodas aplūkot 250–300 tūkstoši apmeklētāju. Zoodārzs nepārtraukti tiek pārveidots: top jaunas, mūsdienīgas mītnes, mainās dzīvnieku kolekcija.
Pirmā sabiedriskā mūra celtne ārpus Vecrīgas, celta kādreizējā Pankūku bastiona vietā. Tā būvēta no 1860. līdz 1863. gadam pēc izcilā vācu arhitekta Ludviga Bonšteta projekta. Nams celts klasiskās formās eklektisma stilā, un to rotā teātra tematikai veltītas skulptūru grupas. Sākotnēji tajā atradās pilsētas Pirmais jeb Vācu teātris, kura vecajā ēkā savulaik strādājis Rihards Vāgners. 1882. gadā ēka cieta ugunsgrēkā; to atjaunoja Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings 1887. gadā. Nākamo rekonstrukciju opera piedzīvoja 1990.–1995. gadā. Latvijas Nacionālā opera ir repertuāra teātris, kas piedāvā operas un baleta izrādes, Rīgas Operas festivālu un vasaras izrādes ar starptautiski atzītu mākslinieku, kā arī pasaules operas un baleta zvaigžņu piedalīšanos.
19. gadsimta vidū Rīgas cietokšņu vaļņi bija zaudējuši savu nozīmi un traucēja pilsētas tālākai attīstībai, tādēļ tos nojauca. Nocietinājumu būvju vietā tika ierīkoti apstādījumi, bet no cietokšņa grāvjiem izveidots kanāls. 1880. gadā dārzu arhitekts Gotfrīds Kufalts parku pārveidoja. Šodien 10,5 ha lielais parks ir viens no skaistākajiem Rīgas parkiem. 3,2 km garo, apmēram 2 m dziļo pilsētas kanālu šķērso 16 dažāda platuma tilti.
Ēka celta no 1870. līdz 1875. gadam pēc Jāņa Fridriha Baumaņa projekta kā Aleksandra ģimnāzija. 1919. gadā latviešu komponists Jāzeps Vītols nodibināja Latvijas Konservatoriju, kas atrodas šajā namā. Mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija ne tikai sagatavo profesionālus atskaņotājmāksliniekus, komponistus, horeogrāfus, mūzikas skolotājus, mūzikas zinātniekus un pētniekus, bet arī piedāvā bagātīgu koncertsarīkojumu klāstu visiem mūzikas interesentiem.
Vecākā dabas bagātību krātuve Baltijā; 1845. gadā to nodibināja Rīgas Dabas pētnieku biedrība. Tur iespējams iepazīt Latvijas un pasaules dabas dārgumus. Tajā aplūkojamas ģeoloģijas, zooloģijas, botānikas, entomoloģijas, jūras, vides, izglītības, antropoloģijas ekspozīcijas.
Rīgas cirks ir vienīgais ziemas cirks Baltijā. 1880. gadā tolaik slavenais cirka mākslinieks Alberts Salamonskis nopirka zemes gabalu, kur vasarās uzsliet cirka telti un rādīt izrādes. Rīdzinieki cirka trikus drīz vien tik ļoti iemīļoja, ka telts kļuva par mazu. A. Salamonskis nolēma ķerties pie akmens ēkas būvniecības. Rīgas cirks tika uzcelts pēc arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projekta 1888. gadā. Apaļā cirka kupola oriģinālo konstrukciju tur sešpadsmit kolonnas, kuras sastāv no trim savienotām dzelzceļa sliedēm. Rīgas cirka izrādes notiek visu gadu, taču tradicionāli nozīmīgākā ir tieši ziemas sezona. Izrādēs piedalās viesmākslinieki no dažādām valstīm, kā arī Latvijas mākslinieki.
Pirmo Rīgas Latviešu biedrības ēku, kas celta 1869. gadā, projektējis arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis, un tā paplašināta pēc Konstantīna Pēkšēna projekta. 1908. gadā ēku nopostīja ugunsgrēks. Jaunceļamā Latviešu biedrības nama projektu nacionālā romantisma formās izstrādāja arhitekti Eižens Laube un Ernests Pole. Projekts pēc gada tika pārstrādāts neoklasicisma garā. Jaunuzcelto namu ar pulēta granīta jonisku kolonnu ieejas portiku un augstu zelmini, kuru rotā jūgendstilam raksturīgā tēlaini simboliskā izteiksmē veidots krāsains panno „Spēks”, iesvētīja 1909. gadā. Rizalītus vainago panno „Saules sveiciens” un „Pie avota”, kuros atveidoti alegoriski pasaku tēli. Vēl četri simboliski panno – „Māksla”, „Zinības”, „Zemkopība” un „Rūpniecība” – rotā rizalītu sānus. Visus šos mākslas darbus veidojis izcilais latviešu gleznotājs Janis Rozentāls. No 1935. līdz 1938. gadam nams pēc E. Laubes projekta paplašināts ar restorānu un vairākām sarīkojumu un kluba telpām. Šobrīd Rīgas Latviešu biedrības namā darbojas dažādi mākslinieciskie kolektīvi – kori, deju grupas, lietišķās mākslas studijas u.c.
Vērmanes dārzs publiskā lietošanā tika nodots 1817. gadā. Tas atrodas bijušās cietokšņa esplanādes teritorijā. Dārza ierīkošanai un uzturēšanai 1829. gadā līdzekļus dāvinājusi Anna Ģertrūde Vērmane. Par godu viņai dārzs ieguvis Vērmanes dārza nosaukumu un tajā uzstādīts piemiņas obelisks. 1857. gadā līdz ar cietokšņa vaļņu nojaukšanu dārzs tika paplašināts, un tā platība sasniedza gandrīz 6 ha. Tas vairākkārt pārveidots – 1880. gadā pēc dārzu arhitekta Georga Kufalta projekta un 1923. gadā pēc dārzu arhitekta Andreja Zeidaka projekta. 2000. gadā dārzs ieguva jaunu izskatu – celiņi tika izklāti ar mākslīgiem bruģakmeņiem un dārzs apjozts ar metāla žogu. Dārzā atrodas piemiņas akmens apgaismes laikmeta publicistam un rakstniekam Garlībam Merķelim, kā arī pieminekļi šahistam Mihailam Tālam un latviešu folkloristam Krišjānim Baronam. Pie dārza žoga Krišjāņa Barona ielā atrodas piemiņas zīme Nobela prēmijas laureātam ķīmiķim Vilhelmam Ostvaldam.
Viens no lepnākajiem namiem krāšņajā bulvāru lokā ir slavens ne tikai ar savu vēsturi, bet arī ar palaco tipa arhitektūru un greznajām iekštelpām. Ēka būvēta 1876. gadā pēc Berlīnes arhitektu Vilhelma Bekmaņa un Hermaņa Endes projekta kā savrupmāja lieltirgotāja Pfāba ģimenei. Dekoratīvos rotājumus darinājis tēlnieks Augusts Folcs. 1928. gadā namā sāka saimniekot Latvijas preses magnāti Antons un Emīlija Benjamiņi. 1929. gadā namā veikta neliela pārbūve arhitekta Eižena Laubes vadībā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Benjamiņu nams bija saviesīgās dzīves epicentrs – te viesojās diplomāti, rakstnieki un mākslinieki un notika vērienīgas balles. 1940. gadā nams tika nacionalizēts. Kopš 1947. gada ēkā atrodas Latvijas PSR Rakstnieku, Komponistu un Mākslinieku savienības. 2005. gadā kādreizējais Benjamiņu nams kļuva par Europa Royale Rīga viesnīcu.
Ēka celta 1910. gadā Rīgas Amatnieku krājaizdevu kases vajadzībām pēc arhitekta Ernesta Poles projekta. Ēka ir izsmalcināts neoklasicisma paraugs ar gleznaini izkārtotiem dažādu orderu pilastriem un kolonnām, klasiskām flīzēm, festoniem un citām arhitektoniskām un ornamentālām detaļām. Kopš 1956. gada ēkā atrodas Latvijas Nacionālā bibliotēka, kas tika nodibināta 1919. gadā. Tajā vienkopus pieejams visplašākais literatūras klāsts – 4,5 miljoni vienību, kas aptver visas zinātņu nozares.
Ēka celta kā Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājkase banku arhitektūrai raksturīgās neoklasicisma formās. Vienā no augšējo stāvu dzīvokļiem atrodas izcilā latviešu folklorista Krišjāņa Barona memoriālais muzejs.
1911. gadā pēc arhitekta Ernesta Poles projekta celtā nelielā divstāvu ēka piedzīvojusi dažādus laikus un īpašniekus – šeit atradies kino, aptieka, spiestuve un zīmogu darbnīca, kafejnīca un vairākas tirgotavas. Kopš 1944. gada šeit darbojas Latvijas Leļļu teātris, kas priecē mazos skatītājus un viņu vecākus ar krāšņām izrādēm. Teātrī darbojas latviešu un krievu aktieru trupas.
Viens no spilgtākajiem racionālā jūgendstila piemēriem. Ēkas fasādes revolucionārajā arhitektūrā vienīgais ornamentālais rotājums ir abstraktas krāsainu flīžu mozaīkas, kas aizpilda linetes ap piektā stāva logailām.
Ēkas izsmalcinātajā mākslinieciskajā kompozīcijā dominē gotiski motīvi, kurus papildina atsevišķas mauru arhitektūras formas, heraldiski ciļņi un maskas jūgendstila izteiksmē.
Ēkas arhitektūru lielā mērā ietekmējis nacionālais romantisms. Fasādei ir uzsvērti vertikāls dalījums, pārsvarā ar taisnām līnijām un formām.
Neobarokālās ēkas fasādes piesātinātas ar orderu elementiem, balustrādēm, kartušām, patosa apdvestām skulptūru grupām un citiem būvplastiskiem veidojumiem, kuru stilistikā izmantoti jūgendstila elementi.
„Astrīdes nams” celts eklektisma stilistikā, fasādes kompozīcijā lietojot jūgendstila ornamentāli dekoratīvos elementus. Nams restaurēts 1995. gadā pēc Mārītes Mihailovas un Artūra Lapiņa projekta, autentiskās formās uzceļot arī zudušo stūra torni.
Nacionālā romantisma stilistikā risinātās ēkas fasādes apdarē izceļas apmetuma virsmā iestrādātas horizontālas dabiskā šūnakmens joslas. Izmantoti arī atsevišķi stilizēti latviešu etnogrāfiskie ornamenti. Izteiksmīga ir etnogrāfisko motīvu spēle no dabiskā akmens veidotajā ieejas portālā.
Vienīgā celtne ar atsevišķiem jūgendstila dekoratīviem elementiem eklektisma stila meistara K. Felsko daiļradē. Tās arhitektoniskajā apdarē izmantoti jūgendstila izteiksmē veidoti būvplastiskas elementi: maskas ar gariem, plīvojošiem matiem, lauvu galvas ar atņirgtām mutēm, medaljoni, ornamentālas jumta margas un spārnoti pūķi, kas vainago vimpergus virs ēkas stūriem.
Nacionālā romantisma stilistikā veidota ēka, kuras fasādes apdarē lietoti tikai dabīgi būvmateriāli. Arhitekts atteicies no ornamentāliem rotājumiem, bet izmantojis dažādu faktūru apmetumu un šūnakmeni. Erkera balstījumā un caurbrauktuves ailes pārsedzē eksponētas metāla konstruktīvās detaļas.
Vieta, kur vienā telpā atrodas gan mākslas galerija, gan kafejnīca, kas veido īpašu atmosfēru, padarot to par dzīvu, apmeklētu un demokrātisku vietu, kur labi jūtas gan jauni, gan veci. Ik mēnesi galerijā apskatāma cita izstāde.
Nacionālajam romantismam tuvajā ēkas koptēlā iekļauti atsevišķi neoklasicisma formālie elementi. Zelmiņus vainago stilizēta pūce, bet granīta portālu Ģertrūdes ielā – vanags. Ēkas arhitekts bija arī tās īpašnieks.
Elegantajā fasādes kompozīcijā neoklasicisma arhitektoniskā apdare sintezēta „stateniskā jūgendstila” mākslinieciskajā izteiksmē.
Celtnes apjoms veidots laikmetīgās formās, izmantojot koka apdari. Apakšējos stāvos atrodas veikali, bet augšējā – trenažieru zāles un ārstu kabineti.
Nacionālā romantisma stilistikā veidotas ēkas. Vārtu ailas pārsedzi Krišjāņa Barona ielā 62 rotā krāsaina latviešu etnogrāfisko ornamentu frīze. Krišjāņa Barona ielā 64 ēkas balkonu un uzjumteņu balstos lietotas savdabīgas ēģiptiešu kolonnas. Šajos monumentālajos un izteiksmes stabilitātē nesatricināmajos tēlos bija iekodēta sava veida „klusās pretestības” ideja – nācijas pašcieņas, pašaizsargāšanās un pašsaglabāšanās apliecinājums.
Ēka ar augsto, efektīgo stūra torni, kuru vainago neliels grotesks erkers ar smailu jumtu, ir pilsētvidē labi pamanāms kvartāla stūra akcents. Racionāli lietišķajā, bet spēcīgi artikulētajā stateniskā jūgendstila apjomu kompozīcijā nojaušamas 20. gadsimta divdesmito gadu funkcionālisma jeb modernās kustības priekšvēsmas.
Ēku cēlusi vīna un Havannas cigāru tirdzniecības firma „Louis Lundmann & Co”. Asimetrisko, viduslaicīgās formās veidoto ēkas fasādi rotā tās funkciju simbolizējoša skulptūra, ko radījis tēlnieks Augusts Folcs. Tagad ēkā atrodas vairāki veikali.
Tirgus šajā vietā pastāvējis jau kopš 1876. gada. Sākotnēji to dēvēja par Lielā pumpja tirdziņu, jo turpat atradusies artēziskā aka ar dzeramo ūdeni. Šī iemesla dēļ te tika ierīkots pirmais Rīgas zirgu tramvaja galapunkts. Vēlāk pēc R. Šmēlinga projekta tika uzbūvēti divi moderni paviljoni, un tirgus ieguva Aleksandra tirgus nosaukumu. Tirgū atrodas pirmā slēgtā tirdzniecības halle Rīgā, kas paredzēta gaļas tirdzniecībai. Halle veidota eklektiskajā „ķieģeļu stilā” un pārsegta ar metāla kopnēm. Tirgus teritorijā tika uzcelta arī otra tirdzniecības halle. Pēc Pirmā pasaules kara tirgu pārdēvēja par Vidzemes tirgu.
Ēkas būvapjoms aizņem divus zemesgabalus kvartāla stūrī, apjožot plašu iekšējo pagalmu, kas bija paredzēts kā tirdzniecības pasāža. 1910. gadā īpašnieka J. Ozoliņa izsludinātajā projektu konkursā augstāko godalgu ieguva arhitektu K. Pēkšēna un E. Poles priekšlikums, kura idejas arhitekts J. Alksnis detalizēja būvprojektā. Fasāžu elegantajā arhitektoniskajā apdarē jaušama stateniskā jūgendstila un neoklasicisma elementu sintēze.
Dailes teātra celtniecība tika uzsākta 1959. gadā pēc arhitektes Martas Staņas projekta, taču tā pabeigta tikai 1976. gadā. Celtne atspoguļo modernisma estētiku ar funkcionālajai nozīmei atbilstošu konsekventi diferencētu apjomu kārtojumu. Skulpturāli plastisko veidojumu fasādē darinājuši tēlnieki Ojārs Feldbergs un Imants Murovskis. Lielajā skatītāju zālē ir 944 vietas, bet mazajā zālē ap 200. 2006. gadā pēc arhitekta Mārtiņa Batraga projekta teātris tika rekonstruēts un kļuva par NATO Rīgas samita norises vietu. Teātra repertuārā ir gan pasaules klasiķu, gan mūsdienu autoru lugu uzvedumi.
Šī Rīgas Namu būves sabiedrības celtā ēka ir unikāls arhitektūras piemineklis, kura stilistika tālu apsteigusi savu laiku: ar uzsvērti horizontālo, galos noapaļoto balkonu kārtojumu un lentveida logu motīvu tā neatšķiras no raksturīgiem 20. gadsimta divdesmito trīsdesmito gadu mijas funkcionālisma jeb modernās kustības formveides piemēriem. Fasāžu apdarē nav izmantoti ornamenti.
Pirmo šokolādes fabriku Rīgā izveidoja vācu uzņēmējs Teodors Rigerts 1870. gadā. Vēlāk tā pārtapa par a/s „Laima”. Kārdinošā saldi rūgtā smarža, ko jūt, tuvojoties šim namam, liecina, ka te top saldumi: šokolādes tāfelītes, konfektes, karameles, zefīrs, cepumi, vafeles, marcipāns.
Izteiksmīgās jūgendstila ēkas arhitektoniskajā tēlā jūtamas nacionālā romantisma iezīmes. Daudzveidīgo ornamentālo ciļņu rakstos stilizēti latviešu etnogrāfiskie motīvi.
Rīgas Dzemdību nams uzcelts 1973. gadā pēc arhitekta Aleksandra Siņicina projekta. Tā ir lielākā dzemdību palīdzības iestāde Latvijā.
Monumentāla ēka atturīgās stateniskā jūgendstila formās. Tās centrālo erkeru vainago skulptūru grupa „Kalēji”, ko darinājis tēlnieks Augusts Folcs.
Nelielā pildrežģa celtne akcentē Hospitāļu un Miera ielas sateku. Tās apjomu kompozīcija un arhitektoniskās detaļas atspoguļo jūgendstila estētiku. Ēka atjaunota 1995. gadā pēc arhitektes Tatjanas Grīnbergas projekta. Tai blakus atrodas viena no 20. gs. divdesmitajos gados masveidā celtajām elektrības transformatoru apakšstacijām, kas veidotas historizētās klasiskās formās ar frontonā iekļautu Art Deco stilistikā ieturētu „latvisku” saules motīvu.
Lielie kapi ir ievērojamākā Rīgas 18.–19. gadsimta nekropole; tās teritorija ir 35 ha. Kapi radušies pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II 1772. g. aizlieguma turpināt apbedījumus pilsētu baznīcās un to tuvumā. Lielo kapu pamatā ir Doma, Pētera, Reformātu, Jāņa, Ģertrūdes un Jēzus, kā arī Jēkaba luterāņu draudžu un pareizticīgo Pokrova draudzes kapsētas, kas laika gaitā saplūda kopējā kapu teritorijā. Kapos apbedīti daudzi izcili Rīgas un Latvijas sabiedriskie, kultūras, mākslas un zinātnes darbinieki. 1969. gadā kapi tika slēgti, un kopš 1979. gada tika izstrādāts projekts to pārveidošanai par Memoriālo parku, taču tas netika īstenots. Cauri kapiem tika izbūvēta satiksmes maģistrāle, kā rezultātā daļa apbedījumu tika iznīcināta. Tomēr šajā vēsturiskajā teritorijā joprojām ir saglabājušies daudzi izcili mākslas un arhitektūras pieminekļi.
Jūgendstila ēku grupas arhitektūrā zināmā mērā atspoguļojas tā laika vācu „dzimtenes stila” (Heimatstil) mākslinieciskā izteiksme. Ēkas izceļas ar bagātu apjomu kompozīcijas plastiku. Sevišķi interesanti veidota ēka Miera ielā 91. Daļa no tās apjoma atvirzīta no apbūves līnijas, gleznaini bagātinot ielas telpu.
Ēka ir spēcīgs arhitektonisks akcents apkārtējā pilsētvidē. Samērā greznās un piesātinātās fasāžu apdares mākslinieciskajā kompozīcijā izceļas atsevišķi jūgendstila ornamentālie ciļņi un stūra tornis.
Brāļu kapi ir nozīmīgākais Latvijas memoriālais ansamblis – tajā apbedīti vairāk nekā 2,5 tūkstoši Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušo. Ansambļa pamatā ir dārzu arhitekta Andreja Zeidaka kapu plānojums. 1923. gadā konkursā par labāko projekta autoru tika atzīts tēlnieka Kārļa Zāles izstrādātais mets. Ansambļa veidošanā piedalījās arī profesors Pēteris Feders, un celtniecībā līdzdarbojās arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Aiz monumentālajiem vārtiem kapu ansambļa dziļumā ved liepu aleja. Tai seko ozolu birzs apkļauta paaugstināta terase ar mūžīgo uguni, bet aiz tās – iedziļināts kapulauks ar Mātes Latvijas tēlu noslēgumā. Skulptūras, ciļņi, atbalsta sienas un iesegumi veidoti no vietējā Allažu šūnakmens. Rīgas Brāļu kapi ir kļuvuši par prototipu vairākiem līdzīgiem ansambļiem Eiropā, piemēram, Sanktpēterburgā, Berlīnē u. c.
20. gadsimta sākumā, sekojot tā laika modernajai pilsētbūvniecības tendencei veidot t. s. „dārzu pilsētu”, arī kapsētu izveides pamatā tika likti jaunie zaļās arhitektūras principi. Rīgas dārzu arhitekts Georgs Kufalds pēc Hamburgas Olsdorfas kapsētas parauga 1903. gadā izstrādāja jaunas Rīgas kapsētas – Meža kapu – projektu. Tā ir viena no plašākajām, mākslinieciski izteiksmīgākajām un vēsturiski nozīmīgākajām 20. gadsimta Rīgas apbedījumu vietām. Te atdusas Latvijas prezidenti, brīvības cīnītāji, okupācijas varas mocekļi, zinātnes, kultūras un sabiedriskie darbinieki. Arī mūsdienās šie kapi ir Latvijas izcilāko personību apbedīšanas vieta.
Arhitekta Vilhelma Boksalfa 1912. gadā projektētais ūdenstornis Rīgas pilsētai ir pamanāms jau iztālēm – slaids būvķermenis, kurā atturīgi lietoti krāsu, apmetuma, logailu, akmens detaļu komponenti un kuram ir liektas konfigurācijas jumts ar virsgaismu.
20. gadsimta sākumā Eiropā populārās dārzu pilsētas idejas agrākā realizācija. Apbūve tika sākta paugurainā priežu mežā, ko toreiz sauca par Ķeizarmežu. „Villu kolonijas” gleznainais ielu tīkls izveidots pēc Rīgas dārzu direktora Georga Kufalta projekta. Rajona ziemeļu daļas plānojuma autors ir Berlīnes pilsētbūvnieks H. Janzens. Līdz Pirmajam pasaules karam Mežaparkā uzceltas 109 dzīvojamās ēkas. To arhitektūrā lielākoties atspoguļojas jūgendstila estētika – gan tā sauktajam „Šveices vasarnīcu” stilam, gan vācu „dzimtenes stilam” (Heimatstil) tuvās formās, gan arī lietišķi racionālā izteiksmē. Visaktīvākā celtniecība notika 1911. gadā, kad Mežaparkā tika uzceltas 42 ēkas, no tām vairums – pēc G. fon Tīzenhauzena projektiem. 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Mežaparks kļuva par latviešu inteliģences, tostarp daudzu kultūras darbinieku, mājvietu. O. Tīlmaņa, P. Bērzkalna, A. Braunfelda, T. Hermanovska un L. Hofmanes-Grīnbergas projektēto ēku arhitektūrā dominē funkcionālisms. 20. gadsimta četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā Mežaparkā uzcelta virkne nelielu, vienkāršu dzīvojamo ēku, bet pēc tam individuālā būvniecība Rīgā tika pārtraukta. Būvaktivitātes Mežaparkā atjaunojās 20. gadsimta deviņdesmito gadu vidū. Pēdējā laikā uzceltas vairākas iespaidīgas ēkas dažādās postmodernisma formu interpretācijās un tiek atjaunotas padomju varas laikā nolaistās ēkas.
Mežaparks ir iecienīta rīdzinieku atpūtas vieta, kurā var izklaidēties gan ziemā, gan vasarā. Tas ir atpūtas parks visai ģimenei – mežā ir izveidota šķēršļu trase, kuru veido starp kokiem nostieptas troses, tīkli, dažādu konstrukciju tiltiņi, šūpoles, baļķi, virves un kāpnes. Ieeja Mežaparkā ir bez maksas, lai gan pasākumu laikā var būt jāmaksā par ieeju atsevišķās parka zonās. Mežaparkā atrodas Dziesmu svētku estrāde, kas uzcelta 1950. gadā īpaši Latviešu vispārējo Dziesmu un deju svētku vajadzībām, kas ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas kultūrā. Svētkos, kas parasti notiek reizi piecos gados, piedalās aptuveni 30000 dalībnieku, tostarp kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri, folkloras grupas, etnogrāfiskie un tautas mūzikas ansambļi un ārvalstu kolektīvi.
Zooloģiskais dārzs dibināts 1912. gadā un aizņem 19,9 ha lielu teritoriju. Tā ir vides izglītības un dabas aizsardzības iestāde. Šobrīd Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza kolekcijā ir aptuveni 470 sugu – 3000 dzīvnieki (neskaitot bezmugurkaulniekus), kurus ik gadu ierodas aplūkot 250–300 tūkstoši apmeklētāju. Zoodārzs nepārtraukti tiek pārveidots: top jaunas, mūsdienīgas mītnes, mainās dzīvnieku kolekcija.