22. Jūgendstila perioda sadzīve – mājturība, sadzīves tradīcijas

Pētījuma autors: Agrita Tipāne, Dr. arch.
 
Pateicoties tehnikas progresam, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izmainījās cilvēku dzīve. Jau 19. gadsimta vidū, attīstoties zinātnei un tehnikai, cilvēki sāka izmantot jaunus apgaismojuma veidus, veidot jaunas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas, modernizēt apkuri un ieviest jaunus pārvietošanās līdzekļus. Izmaiņas skāra daudzas jomas – pilsētā sāka kursēt tramvaji un automobiļi, tika atrisināta ielu un telpu apgaismošana, pilsētām tika piegādāts labs ūdens un sakārtotiti kanalizācijas jautājumi, daudzos namos uzstādīja modernas apkures sistēmas. Izmanījās arī cilvēku attieksme pret dabu un savu ķermeni. Cilvēki sāka daudz vairāk rūpēties par veselību un higiēnu.
Rīgas attīstībā nozīmīgs bija periods, kad pilsētas galva bija Džordžs Armitsteds (George Armitstead), kas atbalstīja daudzus jauninājumus un ieviesa tos dzīvē (1.att.). Lielu impulsu tehnikas attīstībā deva arī 1901. gada izstāde, kurā daudzas firmas reklamēja jaunākos tehnikas sasniegumus (2.att.).
Visbūtiskākās izmaiņas skāra pilsētu un mājokļu apgaismojumu. Gadsimtiem ilgi telpas tika izgaismotas ar svecēm, kuras gatavoja no stearīna, palmu eļļas un taukiem un kas deva nelielu gaismojumu. No 19. gadsimta pirmās puses telpu apgaismošanai sāka izmantot arī eļļas lampas (gaismas stiprums – 3 sveces), bet 19. gadsimta vidū tika radītas gāzes lampas, kas jau izstaroja 12–15 sveces stipru gaismu. Tomēr gāzes gaismekļus pārsvarā izmantoja pilsētas apgaismošanai, jo sadzīvē gāzes lampas tika uzskatītas par bīstamām un mājās tās lietoja reti. Par pilsētas apgaismojuma modernizāciju Rīgas valde sāka domāt jau
19. gadsimta 30. gados, bet tikai 1858.gadā tika saņemta Vidzemes ģenerālgubernatora atļauja ierīkot pilsētā gāzes apgaismojumu. 1862. gadā Rīgā, kādreizējā Jēkaba ravelīna vietā pie pilsētas kanāla, tika uzbūvēta Rīgas pirmā gāzes fabrika, izveidota 28,5 km gara čuguna gāzes vadu sistēma un pilsētas ielas sāka apgaismot ar gāzes laternām (3.att.). Pilsētā tika uzstādītas 678 gāzes laternas, tomēr šis viens uzņēmums nespēja pilnībā ar gāzi nodrošināt pilsētu un no 1874. gada līdz 1875. gadam uzcēla otro uzņēmumu starp Matīsa un Bruņinieku ielu (4., 5.att.). 1882. gadā šo uzņēmumu modernizēja, paplašināja un pārbūvēja un tas kļuva par galveno gāzes ražotāju pilsētā. Veco gāzes fabriku kanālmalā slēdza 1907. gadā.
1890. gadā pilsētas valde apsprieda jautājumu par elektrostacijas nepieciešamību. Apspriedē nolemts, ka tiks apkopota Eiropas un Krievijas pieredze, kā arī veikta iedzīvotāju aptauja. Vairums rīdzinieku atbalstīja jauninājumus – mājokļa apgaismošanu ar elektrisko strāvu un jaunas elektrostacijas izbūvi. 19. gadsimta beigās tika uzceltas pirmās nelielās, privātās elektrostacijas, kas apgādāja atsevišķus kvartālus. Pieprasījums pēc elektroenerģijas pieauga, un 1901. gadā Rīgas valde pieņēma lēmumu par elektrocentrāles izbūvi Andrejsalā. Šīs centrāles projektu izstrādāja vācu elektroenerģijas pamatlicējs inženieris Oskars fon Millers (Oskar von Müller,1855–1934) (6.att.). Projekts tika apstiprināts 1903. gadā un izbūvi plānoja trijās kārtās. Ēkas būvprojektu sagatavoja arhitekts Karls Johans Felsko (Carl Johann Felsko) (7.att.). Elektrocentrāli 1905. gadā atklāja pilsētas galva Džordžs Armitsteds. Elektrību piegādāja 625 klientiem un pilsētā uzstādīja pirmās 20 elektriskā apgaismojuma laternas Aleksandra (tag. Brīvības) bulvārī līdz Elizabetes ielas krustojumam (8.att.). Mājas apgaismošanai 19. gadsimta beigās joprojām izplatītākās bija eļļas lampas, kuras vēlāk aizstāja ar petrolejas lampām. Tas bija solis uz priekšu telpu apgaismojumā, jo sāka izgatavot pie griestiem piekaramās petrolejas lampas, kas izgaismoja jau samērā lielu telpu. Šīs lampas Rīgā izplatīja tirgotājs no Vācijas Emīls Ernsts Heflingers (Emil Ernst Hoflinger), kurš atvēra savu lampu un petrolejas veikalu Jaunielā Rīgā.
 
Plašāka informācija būs pieejama muzeja „Rīgas Jūgendstila centrs” virtuālajā ekspozīcijā, kuru plānots izveidot līdz 2016.gada oktobrim.