16. Mītiskais un mistiskais 20. gadsimta sākuma žurnālu grafikā

Pētījuma autors: Inta Pujāte, Mag. art.

Mīts ir neatņemama kultūras sastāvdaļa kopš senseniem laikiem. It īpaši svarīga loma tam bija aizvēstures laikmetā, kad mītiskā domāšana sevī ietvēra gandrīz visas civilizētajai pasaulei raksturīgās jomas: zinātni, mākslu, ētiku, medicīnu un citas. Jaunākajos laikos mītisko klasiskās kultūras zemēs aktualizēja romantiķi, kad 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta gaitā plašumā izvērsās tautas gara mantojuma apzināšana un tautas meistaru lietisko darinājumu krāšana. Šajā laikmetā Eiropas zemēs tika atklāta arī orienta zemju garīgā bagātība.
19. gadsimta sākumā šie procesi sasniedza Baltiju, un te radās interese par vietējo tautu valodu, teikām, pasakām, ko apzināt aizsāka Baltijas vācieši, bet gadsimta vidū darbu turpināja un jaunā pakāpē attīstīja pirmie profesionālie pamattautību literāti. Tika krāts arī etnogrāfiskais materiāls, kas kļuva par vērtīgu izejmateriālu profesionāli izglītotajiem latviešu gleznotājiem un grafiķiem, kuri savu darbību izvērsa 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.
Šī paaudze par uzdevumu izvirzīja nacionāli savdabīgas mākslas izveidi, ar to saprotot ne tikai formālos meklējumus, bet arī radot tautas pasaules uztverei raksturīgus tēlus, emocionālā pārdzīvojuma atspoguļojumu. Poētiskā veidā jauno virzību 1906. gadā izteicis latviešu rakstnieks Atis Ķeniņš (1874–1961) apcerē par Falliju (īst. vārdā Konrāds Bullāns, 1877–1915): „Sevī dzejnieks jūt savas tautas gara dzīves tieksmes. Tās veidojas viņa dzejas īpatnējās jūsmas un filozofijas simbolos. Politiķis – vēsturnieks par tautas nākotni runādams, tikai analizē iegūto un iegūstamo, loģiski apsver līdzekļus un mērķus, pamatodamies uz cīņas spēku samēra. Dzejnieks neizskaidro, bet rada. Viņš pats ir jauns faktors tautas dzīvē. Viņš rada patiesības un skaistumus, kuru agrāk nebija. Dzeja ir tautas pozitīvās un negatīvās cīņas sintēze. Gara instinkta vadīts, tautas dzejas ģēnijs neapzinīgā, kā sapņu parādībā, atklāj vēl nevienam nezināmas salas. Par sevi sapņodams, viņš atmin tautas gara piepildīšanās noslēpumu.”[1]
Mūsdienu pētnieku uzdevums atklāt šo parādību kopumu, ko var apzīmēt ar jēdzienu „etniskais simbolisms”. Profesors Antonijs D. Smits, kuru uzskata par nacionālisma starpdisciplināro studiju izveidotāju, analizējot etnisko īpatnību izpētes gaitu 20. gs. otrajā pusē, īsi un kodolīgi formulējis šādas darbības mērķi: „…galvenā etnisko simbolistu nodarbe ir nepieciešamība saprast etniskuma un nacionālisma „iekšējo pasauli” ar simbolisko elementu un subjektīvo dimensiju analīzi.”[2]
 
Plašāka informācija būs pieejama muzeja „Rīgas Jūgendstila centrs” virtuālajā ekspozīcijā, kuru plānots izveidot līdz 2016.gada oktobrim.
 
[1] Ķeniņš A. Fallijs. Zalktis.1906, Nr. 1.,161. lpp.
[2] Smith D. A. Ethno-symbolism and Nationalism. Abingdon, N.Y.: Roytledge, 2009. P. 23.