12. Jūgendstila perioda mode un aksesuāri

Pētījuma autors: Edīte Parute, Mag. art.

Laikmeta estētika un modes ideāli
Latvijā jūgendstilam raksturīgie modes tēli visspilgtāk atklājās glezniecībā līdz ar Jāņa Valtera un Jaņa Rozentāla darbiem. 19.-20.gs. mijas latviešu glezniecībai kopumā raksturīgs romantisks redzējums, ko pieņemts apzīmēt par neoromantismu un kas adekvāti jūgendstila modes perioda ideāliem apliecina cilvēka un dabas vienotību. Gadsimtu mijā, līdz ar abstrahēšanos no dabas, pastiprinājās formu vispārinājums un dekoratīva stilizācija, ko veicināja arī jūgendstila ietekme. Dekorativitāti sevišķi vairoja uzsvērtā ritmizācija - jūgendstila plūdenā, vijīgā līnija un viļņveida ritms pakļāva triepienu rakstu, formas, laukumu aprises, siluetus. Tieši tāpat kā jūgendstila modes tēlos, tā arī glezniecībā tika estetizēti blāvi, vēsi, tuvināti krāsu salikumi, izsmalcinātas nianses, ornamentālisms, proporciju vertikālisms. [1] Gadsimtu mijas glezniecībā uzskatāmi tika atainoti jūgendstilam raksturīgi sieviešu tēli, kuru tērpu siluetos, dekoratīvi stilizētajās līnijās un viļņveida ritmos atspoguļojās sava laika modes estētika.
Sava laika fotoportretos iemūžinātās laikmeta "modes sejas" - rakstnieces, mākslinieces, aktrises un sabiedrībā pazīstamas dāmas (Aspazija, D. Akmentiņa, E. Forsele-Rozentāle, H. Freimane u.c.) Eiropas kopējā ainā iznesa Rīgas unikālā tēla īpatnības. Tajā tika demonstrēta uzskatāma ziemeļu jūgendstila modes būtība ar atturīgu, taču izsmalcinātu pieeju svarīgākajiem laikmeta modes komponentiem, kuru rašanās ir saistīta ne tikai ar Rietumeiropas modes centriem - Parīzi (kuplās "jēra ciskas" (franču val. - gigot) piedurknes, godē (franču val. - godet ) griezuma svārki) un Londonu (piegrieztais sieviešu ielas kostīms jeb t.s. "angļu kostīms"), bet arī Ziemeļamerikā tapušo emancipētās sievietes tēlu (piem., "Gibsona meitenes" matu mezgls).
Jūgendstila mākslā milzīga loma tika atvēlēta ornamentam. Ornamenta loma plaši tika uzsvērta Rīgas arhitektūrā jūgendstila dekoratīvajā tēlniecībā, kur mītiskās sievietes tēla un augu valsts saskarsme tika atainota saskaņā ar sava laika ideāliem un arī - domājot par apkārtējo vidi, telpu, kurā cilvēka tēls iekļautos kā organiska dzīvās dabas vienība.
Jūgendstilam raksturīgie augu ornamenta motīvi plaši tika izmantoti sabiedrisko un dzīvojamo ēku interjeros. Dekoratīvajos gleznojumos tika pausta interese par nacionālām īpatnībām, veicinot ģeometriski stilizēta latviska ornamenta un etnogrāfisku elementu izmantojumu. Tā bija viena no Rīgas jūgendstila modei raksturīgām īpatnībām, kas etnogrāfiskā ornamenta lomu sieviešu tērpos uzsvēra ilgāk nekā citos Eiropas modes centros. Rīgā, kura pamatoti var tikt uzskatīta par Baltijas jūras reģiona modes galvaspilsētu, ilgāk nekā cituviet (līdz pat 1914.gadam) tika akcentēta nacionālo elementu un etnogrāfiskā ornamenta klātbūtne.
 
Plašāka informācija būs pieejama muzeja „Rīgas Jūgendstila centrs” virtuālajā ekspozīcijā, kuru plānots izveidot līdz 2016.gada oktobrim.
 
[1] Latvijas mākslas vēsture./ L. Bremša, A. Brasliņa, D. Bruģis, S. Pelše, I. Pujāte. - Rīga: Pētergailis, 2004. -258.lpp.