7. Rīdzinieki fotogrāfijās jūgendstila periodā 20. gs. sākumā

Pētījuma autors : Pēteris Korsaks
 
Nozīmības ziņā fotogrāfijas atklāšana pielīdzināma velosipēda un rakstības izgudrošanai. Tās straujo izplatību veicināja iespēja iegūt lētāku attēlu, nekā pasūtot portretu pie gleznotāja.
Jaunā amatniecības nozare fotogrāfija jau tūlīt pēc tās atklāšanas tehniskā ziņā strauji pilnveidojās un tika plaši izmantota visdažādākajās dzīves nozarēs: tiesu medicīnā, etnogrāfijā, arhitektūrā, zinātnē utt. Jaunais izteiksmes līdzeklis izplatījās ar neiedomājamu ātrumu, nerespektējot valstu robežas. Latviešu fotogrāfijas pamatlicējs Mārtiņš Buclers 1907. gadā paša izdotajā žurnālā „Stari” rakstīja: ”Fotogrāfija izplatījās ar lielu ātrumu, atrada sev draugus visās ļaužu šķirās, jo līdz ar to radās nesalīdzināmi lētāks līdzeklis portreju izgatavošanai nekā gleznošana. Līdzšinējā bagāto laužu priekšrocība kļuva par katram iespējamu lietu.”[1]
Fotogrāfijas uzplaukums Latvijā bija cieši saistīts ar vispārējo fotogrāfijas uzplaukumu Rietumeiropā. Darbojās daudzas fotogrāfu biedrības ̶ Vīnē, Parīzē, Londonā, Pēterburgā un arī Rīgā, kas veidojās par lielrūpniecisku pilsētu, atrazdamās izdevīgu satiksmes maģistrāļu un ūdensceļu krustpunktā starp rietumiem un austrumiem. Nereti uz Pēterburgu vai Varšavu braucošie fotogrāfi kādu laiku apstājās Rīgā un atvēra sezonas fotodarbnīcas. Pirmajā desmitgadē, tā sauktajā dagerotipijas periodā, tie bija franči, itāļi un vācieši.[2] 19. gadsimtā amatnieciskās fotogrāfijas monopols piederēja vāciešiem, kau arī latviešu fotogrāfi „mina tiem uz papēžiem”. Jaunizgudrojums kā pašizteiksmes līdzeklis ieinteresēja arī turīgākos latviešu zemniekus vai draudzes skolotājus. Tā minētais M. Buclers[3] mācījās fotogrāfa amatu no 1894. līdz 1897. gadam pie viena no vecākajiem Rīgas vācu tautības fotogrāfiem Roberta Borharda, kurš savu darbību bija uzsācis vēl dagerotipijas periodā – 1850. gadā[4]. Iedzīvotāju skaita pieaugums Rīgā 20. gadsimta sākumā sekmēja fotogrāfu darbnīcu skaita pieaugumu, jo fotogrāfija kā jauna parādība sabiedrību interesēja – ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu arī piedāvājuma. 1862. gadā Rīgā bija apmēram 20. fotodarbnīcas, 1905. gadā – jau 37, 1910. gadā – 45, bet Pirmā pasaules kara priekšvakarā – ap 60. Radās konkurence fotogrāfu starpā un arvien vairāk pieauga latviešu fotoamatnieku īpatsvars.
 
Plašāka informācija būs pieejama muzeja „Rīgas Jūgendstila centrs” virtuālajā ekspozīcijā, kuru plānots izveidot līdz 2016.gada oktobrim.
 
[1] Buclers M. Portreja // Stari. ̶ 1907. ̶   Nr. 5. ̶ 395. lpp.
[2] Das Inland. ̶ 1842. ̶   Nr. 39. ̶   S. 338.
[3] Korsaks P., Zeile P., Janaitis G. Latvijas fotomāksla. ̶ Rīga, 1985. ̶ 62. lpp.
[4] Turpat.