Jānis Alksnis
Jānis Alksnis
Jānis Alksnis
Patiesas apbrīnas vērts ir arhitekta J. Alkšņa mūža veikums – viņš Rīgai sarūpējis kādus 130 daudzstāvu mūra namus un arī veselu virkni koka ēku. Taču galvenais te nav kvantitāte. Lielum lielā daļa J. Alkšņa darbu izceļas ar augstu mākslinieciskumu un emocionālo izteiksmību, vesela virkne viņa celto ēku pieskaitāmas pašām skaistākajām Rīgas centra, un ne tikai centra, apbūvē.
Jānim Alksnim nebija profesionālas akadēmiskas izglītības. Viņš piederēja pie tiem, ko angļi mēdz saukt par „self-made man” jeb, kā Meistaram veltītajā piemiņas rakstā teicis E. Laube, „bija raksturīgs to latviešu censoņu pārstāvis, kas ar dzelzs enerģiju un nelokāmu gribu prata nenogurstošā darbā paši sev dzīvē izlauzt ceļu”. J. Alksnis kā eksterns beidzis skolu, jaunekļa gados strādāja uz būvēm pie sava tēvoča, pazīstamā latviešu būvmeistara J. Brauna (1859 – 1929), piedalīdamies daudzu Vidzemes baznīcu un biedrību namu būvniecībā. Liekas, tas varēja būt 19. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, kad J. Alksnis ienāca Rīgā (vēsture nav saglabājusi daudz dokumentu par viņa dzīves visiem laikaposmiem, daudz kas zināms vienīgi no laikabiedru un paziņu nostāstiem). Turpinot strādāt uz būvēm, padziļinājās viņa interese par mākslu un atklājās viņa mākslinieciskās dotības. Viņš daudz un aizrautīgi zīmēja Vecrīgas arhitektūras pieminekļus, bet sevišķi mīļš viņam bija Melngalvju nams. Tur ar skiču albumu rokās J. Alksni arī ievēroja un pie sevis uzaicināja latviešu būvinženieris J. Krūmiņš (1860 - ?), kas novērtēja jaunā censoņa spējas un pabalstīja viņu plašāku profesionālo zināšanu ieguvē. Kādu laiku J. Alksnis mācījās Vācijā, liekas, Kēnigsbergas būvskolā. Tad vairākus gadus (no 1894. gada) strādāja Sibīrijā kopā ar inženieri J. Krūmiņu un citiem tehniski izglītotiem latviešu speciālistiem pie Aizbaikāla dzelzceļa būves, bet 1900. gadā atgriezās Rīgā. Tūlīt pat devās uz Sanktpēterburgu, lai iekšlietu ministrijas Celtniecības tehniskajā komitejā nokārtotu eksāmenu būvtiesību iegūšanai.
Pirmajā reizē nokārtot eksāmenu būvtiesībās J. Alksnim neizdevās: autoritatīva galvaspilsētas komisija noraidīja viņa iesniegto pasta stacijas projekta skici. 1901. gada augustā J. Alksnis Sanktpēterburgā ieradās otrreiz, lai no jauna kārtotu eksāmenu, bet šoreiz saskārās ar nopietnām grūtībām. Izrādījās, ka tieši tad pieņemts lēmums šos pārbaudījumus rīkot tikai vienreiz gadā, martā. J. Alksnis tomēr panāca to, ka varēja eksāmenu nokātot jau septembrī. Ministrija pēc nepilniem trīs mēnešiem izrakstīja J. Alksnim apliecību, kas deva „tiesības izpildīt darbus cilvēku un ceļu būvniecības nozarē”, bet nedeva tiesības minētajai personai saukt sevi par inženieri vai arhitektu. Tas nozīmēja izstrādāt un parakstīt ēku būvprojektus. Paraksts uz projekta saskaņā ar tā laika likumiem nozīmēja arī obligātu būvvadību jeb autora uzraudzību, t.i. veikt tās pašas funkcijas, kas bija diplomētu arhitektu kompetencē. J. Alkšņa būves runā pašas par sevi, un viņu ar pilnām tiesībām var dēvēt par Arhitektu. Viņa būvprojekti izceļas ar augstu profesionalitāti gan grafiskajā izpildījumā, gan ar savu tīri arhitektonisko kvalitāti, un šai ziņā tie bija pārāki par daža laba akadēmiski izglītota speciālista veikumu.
Pirmās J. Alkšņa celtās ēkas – īres nami Melnsila ielā 7 (1902) un Strēlnieku ielā 13 (1903), bijušās Torņakalna Latviešu palīdzības biedrības ēka Altonovas ielā 6 (1903) u.c. – pieskaitāmas vēl tradicionālajam eklektisma stilam. Eklektismam raksturīga jūtīga attieksme pret apkārtējo vidi, cenšanās jebkuru jaunu celtni ierakstīt jau esošās apbūves kontekstā. Ēka Melnsila ielā 7 šai ziņā ir klasisks piemērs: tās arhitektonisko formu valoda nepārprotami izvēlēta tā, lai harmonētu ar ēku Melnsila ielā 9 (1897, arhitekts V. Bokslafs).
Sekoja daži interesanti eksperimenti t.s. eklektiskā jūgendstila manierē, vienmērīgi ritmizētajā, piesātinātajā eklektisma kompozīcijā iepinot dekoratīvas formas un elementus, kas nāca modē līdz ar jūgendstilu, kā, piemēram, īres namā Jēkabpils ielā 6 (1903), Brīvības ielā 182 (1903), Krišjāņa Barona ielā 13/15 (1904), Matīsa ielā 58 (1903) u.c. Taču visi J. Alkšņa darbi uzrādīja jau nobrieduša jūgendstila meistara roku.
Vairākas ēkas – Eduarda Smiļģa ielā 10 (1904), Lāčplēša ielā 18 (1906) u.c., jau pa gabalu pamanāmas ar savu ekspresīvo un krāšņo ornamentāli dekoratīvo apdari. Šo ēku fasādes uzrunā garāmgājējus apbrīnojami bagātā formu un līniju spēlē un neviltotā dzīvespriekā. Tajā pašā laikā kā šo, tā jebkuras citas J. Alkšņa ēkas plānojums ir racionāli mērķtiecīgs, tas iespēju robežās nevainojami apmierina šajā laikā pieaugošās prasības pēc laba telpu izgaismojuma, vēdināmības, mājokļu higiēnas un komforta. Ēkā Lāčplēša ielā 18 turklāt ievērojama vēl arī ar to, ka tās fasādes mākslinieciskajā kompozīcijā pirmoreiz parādījās uzsvērts vertikālisms, kas drīz vien kļuva par izplatītāko un raksturīgāko stilistisko novirzienu Rīgas 20. gs. sākuma arhitektūrā. Tas ir t.s. stateniskais jūgendstils, kas J. Alkšņa daiļradē ieņem galveno vietu.
1908. gadā pēc meistara projekta Stabu ielā 19 uzcēla viņam pašam piederošo dzīvojamo īres namu, kurā atradās arī viņa būvbirojs. Ēkas izkoptajā, harmoniski līdzsvarotajā fasādes kompozīcijā akcents ir divi erkeri, virs kuriem paceļas zelmeņi ar plastiskas viļņveida līnijas siluetu. Šādi zelmeņi Rīgas jūgendstila celtnēs ir visai izplatīti, bet īpaši – tieši J. Alkšņa darbos. To forma diezgan nepārprotami asociējas ar Melngalvju nama arhitektūru, līdz ar to tā būvmākslas gaisotne, kas valdīja ap šo Vecrīgas arhitektūras šedevru, it kā pārkāpa viduslaiku vecpilsētas mūrus un ieviesa savdabīgu reģionālu noskaņu visā Rīgas jūgendstila apbūvē.
Stabu ielas 19 ēkā bija lieli labiekārtoti dzīvokļi, kādu Rīgas centrā nav nemaz tik daudz (pēc oficiālās statistikas datiem pēc Pirmā pasaules kara 73,4% dzīvokļu bija ne vairāk kā ar 2 istabām).
Alkšņa māja tik ļoti iepatikās bagātajam namsaimniekam K. Galviņam ka viņš nekavējoties gribēja uzcelt tieši tādu pašu ēku Lāčplēša ielā 35 un pasūtīja arhitektam projektu. J. Alksnis no tāda uzdevuma atteicās, paskaidrodams, ka divu pilnīgi vienādu arhitektūras mākslas darbu nevar būt. Galu galā viņš Galviņa namu uzcēla, un pasūtītājs bija gluži apmierināts. Bet arhitekts pie sevis smējās, ka viņam izdevies Galviņu apmānīt: ēka Lāčplēša ielā 35 ir gan līdzīga, tomēr ne tuvu analoga Alkšņa paša namam.
Jāņa Alkšņa arhitektūra un Rīgas stateniskais jūgendstils ir tikpat kā sinonīmi. Lūk, daļa no viņa skaistākajām celtnēm šajā stilistikā: Krišjāņa Barona ielā 36 (1911), Brīvības ielā 76 (1909) un 129 (1910), Kalnciema ielā 1 (1910) un 2 (1912), Lāčplēša ielā 1 (1909), 29 (1911) un 52/54 (1912), Miera ielā 10 (1911), 17 (1911) un 19 (1909), Nometņu ielā 5 (1911), Skolas ielā 4 (1910), Tilta ielā 5 (1911) u.c. Tām visām ir virtuozi meistarīgs fasāžu mākslinieciskais izvietojums un kvalitatīvi nostrādātas detaļas. Viscaur dominē „mīkstas”, plastiski noapaļotas formas.
J. Akšņa darbu klāstā ir virkne citu līdzīgas stilistikas ēku, piemēram, Antonijas ielā 24 un 26 (abas 1913), Krišjāņa Barona ielā 26 (1910), Marijas ielā 15 (1910), Maskavas ielā 24 (1911), Puškina ielā 5 un 7 (abas 1911), Skolas ielā 28 (1910), kur pārsvarā izmantotas stūrainas apjomu formas un taisnas līnijas; daudz skopāks ir ornamentālais dekors. Tās acīmredzot radušās zināmā nacionālā romantisma iespaidā, kas pavisam noteikti parādās, piemēram, Brīvības ielā 160 (1909). Bieži vien abu šo stilistisko J. Alkšņa stateniskā jūgendstila ieviržu darbi atrodas tieši blakus, kā Blaumaņa ielā 3 (1912) un 5 (1911), Dzirnavu ielā 68 (1910) un 70 (1912) u.c., līdz ar to pilsētvide kļūst viengabalaina, bet daudzveidīga.
Pēc atbilstošos projektu konkursos augstāko godalgu ieguvušiem J. Alkšņa projektiem celti vairāki banku nami, piemēram, Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājkase Krišjāņa Barona ielā 3 (1911) un Rīgas V savstarpējās kredītsabiedrības banka Smilšu ielā 1 (1912). Banku fasāžu arhitektoniskajā apdarē visbiežāk saskatāmas nodevas kopš 1910. gada modē nākušajam neoklasicismam, kas J. Alkšņa izpildījumā tomēr saglabāja visai racionālistisko jūgendstila arhitektūras kopnoskaņu un autora raksturīgo māksliniecisko rokrakstu. Rīgas Pārdaugavas savstarpējās kredītsabiedrības bankas ēka Kaļķu ielā 15 (1913) Rīgas arhitektūras vēsturē ir īpaši nozīmīga – tā ir pirmā Rīgas celtne ar monolīta dzelzsbetona karkasa konstrukciju. Banku augšstāvos parasti izvietoja dzīvokļus, bet šis bija īsts biroju nams. Visos līmeņos te atradās kantoru telpas, kas sākotnēji bija veidotas pēc mūsdienu praksē modernā t.s. lielā biroja principa – plašas, ar starpsienām nesadalītas.
J. Alkšņa darbu klāstā ir arī vesela virkne koka ēku. No viņa darbības sākumposma koka celtnēm interesantākās ir Ogļu ielā 28 (1902) un Eduarda Smiļģa ielā 5/1 (1903). Pēdējā ierakstīta šaurleņķa stūra zemes gabalā un ir savdabīgs „pletīzeris” – līdzīgi pazīstamajai „Flatiron” ēkai Ņujorkā. Savukārt ēka Balasta dambī 38/40 (1907) izceļas ar ļoti bagātu apjomu plastiku un izkoptām apdares detaļām. Tā ir viena no skaistākajām ēkām Ķīpsalā. Iespaidīga koka apdares detaļu kompozīcija grezno arī fasādi ēkai Ropažu ielā 15 (1911).
Nav iespējams par augstu novērtēt J. Alkšņa atstāto kultūrmantojumu. Grūti pat aptvert, ka to visu radījis viens cilvēks, turklāt bez pārāk liela līdzstrādnieku skaita. Apskaužamas darbaspējas viņā apvienojās ar dvēselisku gaišumu. Kā rakstīja E. Laube, J. Alksnis kā kolēģis un cilvēks „bija ļoti mīļš un sirsnīgs, tā ka viņš patiks visiem, kas ar viņu kļuva tuvāki pazīstami, jo mīļā un siltā piemiņā”. Šis mīļums un sirsnība ar īsti latvisku zemnieka rūpību un pamatīgumu, kā arī augstas klases profesionālismu iemūžināts daudzos desmitos viņa celtņu, kas ir neatņemama daļa unikālajā Latvijas galvaspilsētas jūgendstila apbūves ansamblī – pasaules kultūrmantojuma vietā – un lielā mērā nosaka tā vienreizīgumu.
Izmantoti materiāli no:
J. Krastiņa grāmatas „Rīgas arhitektūras meistari 1850 – 1940” (izdevniecība Jumava 2002).
Autors Jānis Krastiņš
