Heinrihs Šēls
20. gadsimta sākumā Rīgā plašu popularitāti iemantoja būvfirma „Šēls un Šefels”. Tā bija savdabīga divu paaudžu arhitektūras meistaru radošā sadarbība.
Akadēmiķis Heinrihs Kārlis Šēls (1829. 17. V. Hamburgā – 1909. 13. IV. Rīgā) 19. gs. otrajā pusē bija viens no ievērojamākajām figūrām Rīgas un acīmredzot arī visas Latvijas arhitektūrā. Viņa daiļrade ir centrēta vispāreiropeisko kultūrvērtību apritē, taču viņa celtnes veido to būbvmākslas mantojuma daļu, bez kuras nav iespējams runāt ne par Rīgas arhitektūras skolu, ne arī atpazīt vietējās arhitektūras savdabību. Neviens H. Šēla darbs, vai tā būtu mācību vai medicīnas iestāde, kulta celtne, fabrika, vienkārša pirts vai dzīvojamā ēka, liela vai maza, grezna vai pavisam vienkārša, neuzrāda ne mazāko novirzi no augsta profesionālisma līmeņa. Visi darbi izceļas ar augstu detaļu kultūru, pamatīgumu, krietnu izpildījumu un mākslinieciskumu.
Lai arī H. Šēls dzimis Hamburgā, no 1947. līdz 1851. gadam viņš studēja Sanktpēterburgā. Pēc turienes Mākslas akadēmijas beigšanas kļuva par slavenā arhitektūras profesora L. Bonšteta palīgu, bet 1853. gadā ieradās Rīgā, lai vadītu Lielās ģildes ēkas jaunbūvi. To cēla pēc Pēterburgas arhitekta K. Beines projekta, vērtīgākās vēsturiskās iekštelpas (Minsteres istabu un Līgavas kambari) no vecā ģildes nama paredzot iekļaut jaunajā. Tieši H. Šēlam bija lielākie nopelni seno telpu praktiskajā saglabāšanā un restaurēšanā, izveidojot to balstījuma un pārseguma konstrukciju pastiprinājumu. H. Šēls kopā ar arhitektu F. Hesu vadīja arī citas lielas sabiedriskās ēkas – pilsētas Pirmā (vācu) teātra (tagad Nacionālās operas) būvdarbus. Teātri cēla no 1860. līdz 1862. gadam pēc L. Bonšteta projekta, un tā bija viena no pirmajām mūra celtnēm ārpus Vecrīgas. 1860. gadā jaunapbūvējamā, no cietokšņa vaļņiem atbrīvotajā teritorijā uzcēla arī pirmo dzīvojamo ēku – ārsta Bērenta namu Basteja bilvērī 16. Jāpiebilst gan, ka par šo būvi ne tās autoram arhitektam H. Šēlam, ne būvdarbu izpildītājam mūrniekmeistaram Krīgeram īpaši priecīgas atmiņas laikam gan nebija: bēniņu līmenī bija izbūvēts nepietiekami biezs pretugunsmūris, par ko Ķemerejas tiesa abiem piesprieda pa 25 rubļiem naudassoda pilsētas kases un nabagu patversmes labā, bet Krīgeram kā galvenajam vainīgajam lika šo mūri uz sava rēķina pārtaisīt. Tiesa, tam visam nav nekāda sakara ar ēkas arhitektoniski māksliniecisko izveidojumu. Bērenta nams ir formu un detaļu valodā izkopts eklektisma stila paraugs. Uz vēsturisko stilu formām balstītā, piesātinātā, vienmērīgi ritmizētā arhitektūras valoda valdīja arī nākošajos gadu desmitos, līdz pat 20. gs. sākumam un pilnībā noteica visas Rīgas bulvāru ansambļa māksliniecisko seju.
1862. gadā H. Šēls Sanktpēterburgā ieguva arhitektūras akadēmiķa grādu. Būdams jau šī prestižā titula īpašnieks, viņš cēla virkni ēku Rīgas tālaika jaunbūvju rajonā – bulvāru lokā. Starp tām ir dzīvojamās ēkas Basteja bulvārī 14 (1865) un bijusī Reimersa acu klīnika Raiņa bulvārī 7 (1863), kā arī lepnās savrupmājas K. Valdemāra ielā 11a ( tā piederēja pašam arhitektam, tagad ēkā atrodas Kultūras ministrija) un 15 (abas – 1873), Antonijas ielā 1 (1875), J. Alunāna ielā 5 (1876) u.c. Lielāko daļu no tām H. Šēls veidoja klasiskās renesanses formās, bet namu Raiņa bulvārī 13 (1867) – neogotisku. Šo ēku 20. gs. 20. gadu sākumā savas sūtniecības vajadzībām iegādājās Vācija un, veicot remontdarbus, nojauca efektīgos, bagātīgi dzeguļotos torņu vainagojumus. Toreiz vācieši pārliecināja pilsētas būvvaldi, ka ēkas arhitektūra tādējādi tikai iegūs. Tā bija tipiska tālaika nievājošā attieksme pret 19. gadsimta arhitektūru. Tomēr arī tagad, kad ēkā veikti pamatīgi atjaunošanas darbi, tornīši palikuši tādi paši, vārda tiešajā nozīmē nepilnīgi, bez sava sākotnēji izteiksmīgā veidola. Bijušo pareizticīgo semināra ēku Kronvalda bulvārī 9 (1877, tagad – Anatomikums) H. Šēls veidojis viduslaicīgās bizantiešu arhitektūras formās, kādās cēla faktiski visas pareizticīgo kulta celtnes. Tā nav nejaušība: pareizticība jeb t.s. grieķu ortodoksālā reliģija radās tieši Bizantijā. Izvēlētajām formām te ir simboliski informatīvs raksturs, un tā vispār ir viena no eklektisma stila raksturīgajām īpašībām.
Vēl vienu savrupmāju bulvāru rajonā – J. Alunāna ielā 7 – H. Šēls uzcēla 1883. gadā, taču 19. gs. 80. gados arhitekta daiļrade vairāk saistījās ar visdažādākajām sabiedriskajām ēkām. Pēc viņa projektiem pārbūvēja dzelzceļa staciju (1884 – 1885) un Svētā Mārtiņa baznīcu (1887, celta 1851. gadā pēc J. D. Felsko projekta), uzcēla vācu baptistu baznīcu Vīlandes ielā 9 un Biržas bankas namu Pils ielā 23 (1887), vairākas ēkas toreizējā vājprātīgo iestādē Duntes ielā 12/22 (1888) u.c. būves. 19. gs. beigās H. Šēls visvairāk cēla dzīvojamās ēkas. Kā skaistākās var minēt Avotu ielā 71 (1887), Elizabetes ielā 17 (1898), 31 (1897) un 31a (1896). Tās visas ir cēli „akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku – īstas pilis.
Ārpus Rīgas H. Šēls būvējis dzīvojamās ēkas Ventspilī un citās pilsētās, vairākas celtnes gar Rīgas-Daugavpils dzelzceļa līniju, baznīcas Biržos un Ķemeros, kā arī pareizticīgo baznīcas Igaunijas dienviddaļā, restaurējis vairākas telpas Jelgavas pilī un veicis citus darbus.
1899. gadā pēc . Šēla kompanjonu kļuva Fridriha Šefels. Šajā gadā viņš Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas celtniecības tehniskajā komitejā, ieguva būvtiesības un līdzīgi pazīstamajiem Rīgas arhitektūras meistariem J. Alksnim, I. Devendrusam un V. Homfmanim kļuva par arhitektu-tehniķi bez oficiālas akadēmiskās izglītības, toties ar plašu un nozīmīgu būvpraksi.
Acīmredzot tieši F. Šefels ienesa jaunas un svaigas vēsmas firmas „Šēls un Šefels” darbnīcā. Abu meistaru sadarbības rezultātā tapa vairākas spožas celtnes, kurām ir svarīga vieta Rīgas arhitektūras attīstības vēsturiskajā pēctecībā. Pirmās no tām bija tipiski vēlā eklektisma paraugi ar visai krāšņi apdarinātām fasādēm un bagātu apjomu plastiku, piemēram, dzīvojamā ēka Stabu ielā 51 un Alberta ielā 3/5 (1900), Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57 un Brīvības ielā 106 (1901), kā arī bijusī Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197 (1899). Īpaši atzīmējamas bijušās Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” pārvaldes un fabrikas galvenā montāžas ceha ēkas Brīvības gatvē 214 (1899).Elektība simbolizē gaismu, tāpēc arī ēkas fasādi rotā Prometeja skulptūra.
Tajā pašā laikā „Šēls un Šefels” bija arī starp jūgendstila pionieriem Rīgā. Dažām ēkām izmantoti Berlīnes arhitektu izstrādāti fasāžu uzmetumi. Tā līdzautors namam K. Valdemāra ielā 23 (1901) ir A. Gīzeke, bet visai impozantai ēkai Tirgoņu ielā 4 (1900) – Hāns. Ar pēdējo vienā namīpašumā ietilpst arī ēka Šķūņu ielā 12/14 (1902). Abu meistaru oriģināldarbi, kas burtiski dzirkstī agrā jūgendstila dekoratīvo formu spēles priekā, ir dzīvojamās ēkas Tērbatas ielā 86 (1900), Alberta ielā 1 (1901), Ģertrūdes ielā 10/12, Smilšu ielā 8 (abas – 1902) un Tērbatas ielā 9 (1903), virs kuras paceļas pazīstamā tēlnieka A. Folca veidotā atlantu grupa ar zemeslodi plecos.
Neparasti daudzveidīgos un bagātos fasāžu skulpturālos rotājumus Smilšu ielā 8 un Ģertrūdes ielā 10/12 veidojusi pazīstamā Rīgas būvtēlnieku forma „Otto @ Wassil”. Līdzīgs dekors klāj arī fasādi ēkai Pārdaugavā, Nometņu ielā 45. Jādomā ka šo namu projektējuši H. Šēls un F. Šefels (būvprojekts nav saglabājies). 1999. un 2000. gadā tika rūpīgi restaurētas ēkas Smilšu ielā 8 fasādes un pirmais stāvs, taču augšstāvos, iekārtojot telpas birojiem, greznā jūgendstila apdare noslēpta aiz pelēkiem piekārtajiem griestiem.
Ēkas Alberta ielā 1 tika tūlīt ievērota, bet novērtēta visai atšķirīgi. Ka katra jauna parādība, arī jūgendstils jau no pašiem pirmsākumiem nereti izpelnījās laikabiedru nopēlumu un nievas. Arhitekts A. Vanags par to rakstīja: „Žēl šī glītā apgabala, žēl iztērētā darba spēka un materiāla. Skaidri manāms, ka šī „mākslas darba” tēvs gribējis par varu būt „moderns” un radīt kaut ko oriģinālu. Iztērētais laiks būtu varējis tikt labāki izlietots…”
Jūgendstila iezīmes šo celtņu arhitektūrā drīzāk gan ir vienīgi šī stila jaunmodīgo ornamentālo motīvu apspēlējums tradicionālajā eklektisma mākslinieciskās kompozīcijas sistēmā. Laikmeta novitātes te acīmredzot vairāk ir jaunākā partnera roku darbs, taču viss izpildīts tādā profesionālā brieduma un meistarības līmenī, ka tikpat acīm redzams ir arī H. Šēla radošais ieguldījums. Var vienīgi apbrīnot, kā to spēja akadēmiskas ievirzes meistars, kas tobrīd jau bija iesoļojis astotajā gadu desmitā un kam aiz muguras bija gandrīz pusgadsimtu garš ražena darba cēliens.
H. Šēls, F. Šefels un viņu kolēģi ar visu savu būtību bija ieauguši savā mākslā, viņi ar iekšēju nepieciešamību un pilnu sabiedriskās atbildības sajūtu radīja skaistumu apkārtējā vidē. Sava laika sociāli ekonomiskajos apstākļos tam bija plašs sabiedriskais pieprasījums.
